Par to pašu.

Tu drīksti gribēt negribēt

Skatīties uz mani

Es drīkstu tāpat sagribēt

Uzcept drumstalmaizi.

Mēs drīkstam reizēm sagribēt

Būt vientuļiem kā kapiem

Ļaut sirdsapziņai aizvērties

Un vējā plīvot matiem.

trīsdesmitais augusts.

Labdien,cilvēki.
Datums jau pats par sevi izklausās paralizējošas šausmas iedzenošs. Bet tas atkarīgs no katra dzīves ritma.
Man,personīgi, mazliet vairāk kā pēdējie divi mēneši pagāja... kā pavasara lietus. Patīkami. Tomēr nelietderīgi. Bet tomēr patīkami.
Sākas skola,pulciņi,braukāšana pa visām manām "mājām" un simtu vienas apņemšanās izpildīšana.
Šodien apsolu sev- rīt uztaisīt sarakstu, parīt ,pie joda, sev likšu to sākt pildīt.
*Nē,nekas ar svara nomešanu (FYI) ,jebšu maigāk izsakoties- mana pakaļa paliks vietā.
Un viens no punktiem būs - uzvesties kā dāmai darba dienās. Sestdienas ,lai paliek man ko ķeskāties un svētdienas - mājasdarbiem (iespējams).
Lai vai kā, viena apņemšanās ir saņemties. Jā,tā arī skanēs- Paeglīte,nu taču, saņemies.
Nu labi,runa iet par izšķirošo skolas gadu un lielo saņemšanos mācībās ,lai šur un tur tiktu bez iestājeksāmeniem vai ,nu, arī nebeigtu dzīvi kā divdesmit piec-gadīga slaucēja. Drošvien "saimnieks" 5 rītā sauktu: "Kīi,vai Gauju jau izslauci?"  un es ,pinkainiem ,lētu matu līdzekļu sabojātiem matiem un sliktu sejas ādu, klusēšu, gulēšu tālāk un tas būs mans lielākais dienas prieks un intriga. Labi,tagad nav fucking viduslaiki un arī vēsturē es neorientējos.
Bet ,lai vai kā, galvenais mērķis ir saņemties mācībās.
Personīgā dzīve ,lai iet kur grib. Ne brutāli,bet - lai jaunība ir, kur bijusi. Lai nezaudēju prātu. Lai nezaudēju nākotni. Lai nezaudēu cilvēkus ,kas svarīgi. Lai tiktu vaļā no tiem ,kam līdz šim nav pielecis ,kad jāiet mājās. Lai manos vārdos brīžiem dejotu nihilisms.

Un ,par personīgo...neko nedzirdēsiet.Sāciet taču tik savu dzīvi izvērtēt,cilvēki ,kas domā ,ka ietilpst manas dzīves žūrijas komisijā. Nu,fuck off, vienkārši.
 Un lai mati allaž būtu skaisti. 

Lai mēs paši liktu vēlēšanām piepildīties.

Let the school shit begin.

Persika dārgais kauliņš.

Esi ideāls. Savs cienījamais,vēlamais un radiem zināmais vai krogā ar netīriem aizkariem, dzerošais uzvedības ideāls,kas vārtās pa pievemto grīdu. 

Esi tas,kas vēlies būt. Tikai cilvēkos- cilvēkos smaidi līdzīgi. 

Bet guļamistabā..tur drāz ,ko vien likums ļauj.

Viņa.

http://www.youtube.com/watch?v=QFY1m3OD0jY

Auksta klona grīda. Viņas brūnie, neķemmētie mati līdz pleciem ne slaidi guļ, bet gan drīzāk veļas. Gluži kā slims ,vecs kaķis ar netīru spalvu ,kas censtos aizrāpot līdz bļodiņai no kuras maigi kūp silts piens. Viņš to ar iekāri apbrīno, bet beigu beigās bļodiņu nesasniedz ,tas nomirst turpat un arī paliek kā pūkains kunkulis virtuves grīdas vidū. Tādi bija viņas mati.

Netīras, kailas pēdas ,pie kurām, šķiet pieķērušās visas pasaules sērgas un gruži. Ikkatru lēnu, neizteiksmīgu soli sperot, kāju pirksti ar nobružātajiem nagiem, it kā sarāvās, sajūtot grīdas auksto stindzinājumu. Soļi bija lēni un bailīgi ,taču vērojot tos no malas, pazīstama kļūst tā sajūta ,kas vienmēr tirda pirms vētras. Rodas vēlme aizbultēt logus, durvis un mājīgas eļļas lampas gaismā paslēpties pagrabā. Viņa nāk.

Bālās rokas stingri apķērušas netīru trauku kaudzi. It kā bīdot ikkatru viņas nākošo soli uz priekšu, tā neciešami grab. Krūzītes atraujas un atkal satiekas ar ieplaisājušo šķīvju krējuma traipītajām virsmām bezgaumīgi nošķindot. Viņa ,šķiet, rūpīgi kontrolē šo citiem neizprotamo un ausīm netīkamo simfoniju.

Viņas bezmiegā dzeltenīgi pietūkušās acis. Tās ,it kā, mirstošas bezcerības pilnas. Duļķainās zīlītes kustībā izsūknē visus gaiteņa stūrus. Visas taisnās līnijas, kur krāsotās ,grubuļainās sienas ar balto, smilšaino grīdu satiekas klusam ,traumētam kašķim, tiek mērķtiecīgi pavadītas līdz galam.

Tā viņa aizslīd pa slimnīcas ,pārdzīvojumus ēdošo, gaiteni. Ar savu domu miljoniem pilno prātu un velkot līdzi skumju stāstu baltās lina kleitas izdilušajās kabatās.

Saņurcītām lapiņām rotāts parks.

Apstulbusi,paklupusi un piecēlusies,bet smaidīga.
Tā tajā dzīves teātrī notiek..
Mēs spējam būt itin jel kas vien vēlamies,bet ,kas tad mēs īsti esam un kam tad īsti gribam līdzinaties?
Nu,iesākumam,esmu Kitija.
Meita, māsa, māsīca, paziņa un... pagaidām skolniece. Nejau gluži tāda baltā blūzītē, īsos, rūtainos svārciņos un baltās zeķēs līdz ceļgaliem, bet tā, kas vēl mācās.
Vai "Iet vieglāko ceļu" vēljoprojām nozīmē nokļut kārotajā mērķī?
Klupt, krist un, aklam esot, ievelties pamatīgās bedrēs ,laikam, nozīmē klūt redzīgam un augt.
Bet ko darīt tiem ,kam tā acu gaisma jau ceļa sākumā dota?
Saskatīt īsāko ceļu un, kas to zin, noiet no takas?
Bet varbūt ejot pa grūto ceļu aizķerties aiz zara un izsist acis?
Vai arī atskanot Starta šāvienam, skatīties kā visi pārējie kaut kur skrien, kaut ko meklē un kā bezgalvaini jēri  seko citam jēram ,kas teicās būt gans.Tad apgulties turpat un līnijas un vērties mākoņos? 
Kārdinoši, taču, guļot, uz priekšu netikt. 
Bet ,kurš gan teica, ka tas ir nepieciešams!?


Ja alksti kur nokļūt,tad ej, cilvēk, kustini taču ekstremitātes. Čīksti ,pīksi un šķaudi pārējo putekļos,ja tīk ,bet ja gribi tikt uz zaļas takas,tad meklē mežu ,nevis bruģē ielu. 

Dzintars ir tikai priedes asara..

Ja lemts ,tad lemts un tā būs jānotiek. 

Liktenis,mans dārgais un nežēlīgais.

''Notiks tas un tas un tas..tādā un tādā secībā.'' Vari censties rakties no šī radību holokausta,no šīm dzīves rakstītajām scenārija lapām laukā,bet beigās Tu attopies ,ka esi apgājis riņķī un nonācis turpat ,kur biji. To apli ,ko apraki lieki un apkārt- to sauc par pieredzi,mans draugs, tas arī viss.

Prātoju vai uzzināt šo visu bija dzīves lielākā kļūda vai vērtība,taču, lai ko es prātotu un izprātotu,nolemtības sajūta nepamet.

Lai kā gribētos mainīt to vareno,to likteni..nav lemts.

Jau dučiem reižu mēģināts ,jau simtiem pūļu pielikts. 

Jau balto karogu celt gaisā prāts nesas,bet..par jaunu,par skaistu tas,par maz asiņu uz tā tik liets.Jau mirkst tas sēru un grausta upē,bet ko tev varenā,ko tev ,dzīve, vēl vajag?

Es gribu būt Dēkla, es gribu būt māksla un dzeja, es gribu ,lai manī mājojas miers,tīrība un degsme.Es gribu un gribēt ir ļauts,bet nav brīv' man to kāroto sajust plaukstās.

Ja brālis ir ..tad atņems,ja māsa nāks..tad aizlidos,ja mātes asarās un klēpī gars ir jāatdod ,tad gribas nāves nazi rīklē triekt uzreiz,bet pieredze..tas līkums jāizrok,tā jūra jāšķērso.

Baudīt tveramo un daiļo..tik vaļīgi vien liktens tās važas palaiž, ne sprīža vairs.

''Tu kļūsi tupa un tava degsme izbālos saulē,tavām asarām piepildīs aku no kā tie dzers,no kā tie pārēji, tie pieēduši un pavirši strēbs,bet tu tikai gādāsi spaini pēc spaiņa, mucu pēc mucas un tā arī izliesi savu prātu,savu zelta silto ūdeni,pa asaru pērlei vien.

Caur mokām bridīs tava gudrība un caur asiņu purvu tā aizies..un pati tu tā aiztecēsi un neredzot kļūsi par seklu un netīru avotu..

Dzeltenās kleitiņās.

Tātad,

Šodien,cerams,mirdzošā saulīte atkal palutinās ar savu klātbūtni un maigo siltumu ,bet ne par to ir stāsts.

Šobrīd rit jau sestā 'brīvlaika' diena,bet es vēl īsti nezinu ,kur likties.

Plānotājā uz pirkstiem saskaitāmas lapas no jūlija- augusta tik aizrakstītas,nav kur likties,nav kur skriet,nav.

Griba ir,bet ko darīt- nav. Kitij,Kitij..Tu tak parasti šitā nedari. Viss vienmēr pusgadu iepriekš zināms.

Varētu jau pieņemt to ''Kā būs,tā būs'',bet vajag kaut kādu skaidrību šaj visā štellē ieviest.

 Jā! 

Tāds arī būs mans šīs vasaras mērķis- ieviest lietās,telpās un sevī skaidrību,tīrību un to visu ar ko jauku atsvaidzināt.

Trešais jebšu -mans es- jau sākts dezinficēt,taču neliela baile,lai ar tām sliktajām baktērijām neizberž kopā arī labās. Nu,es ,vismaz, vairs nebļauju un cenšos runāt savā labajā balsī un vairāk smaidīt, saskatīt lietās loģiku un radīt patīkamu vidi ,ko mana klusējošā iekšējā balss visu mūžu vēlējusies.

Klausīties to ,kas man patīk un darīt ne tikai to ,ko liek.

 Mh,galvā un attieksmē mijas tikai - skaistums,grācija,daile,miers un pašsavaldība,bet ja dusmas,tad spēkpilni dziļas,bet ne skaļas un seklas,lai apkārtējiem ne-labvēļiem prieks.

Labi,par bezdarbību nesūdzēšos,gan ik dienas atradīsies ,ko sadarīt,sarakstīt un apskatīt.

Starp citu -kaut kas salasāms un diktam nopietns top ,bet neko vairāk negrasos atklāt.

Labi,pagulēšu vēl mazliet saulītē un došos pabeigt vakar iesāktās bantīšsprādzītes. Cik fifīgi un skuķaini tas gan skan,bet lieta nopietna.

Labi,saulainie,saudzējiet sevi un turpiniet smaidīt!:)

P.S. Par 'mīļo' kādu saucu ,ja kāds patiesi ir tuvs/mīļš man,nevis sagadīšanās/pieraduma kārtā. Dažiem arī šo vajadzētu ņemt vērā un paturēt prātā,ka tajā ,ko saki ir spēks.

Dzisušas dzirksteles.

Es nespēju aizvērt acis un klausīties smeldzošajā klusumā,jo tikko kā maigi aizdaru plakstus, pār vaigiem ,sabiezināti viegli norit sāpjpilna asara.
Tā iegulstas ik katrā sīkajā grumbā ,ko radījuši smaidi un saspīlētie smiekli reizēs ,kad pārējie tupeņi liek 'just līdzi'.
Ik katrā krunkā ,ko radīja trauslās mokās saviebta seja.
Ik katrā krunkā,kas radās tumšajā vaidā ,ko nesadzirdēja māte aukstajās naktīs.
Un pat tajās grumbās ,kas lika smiet un celties spārnos. Arī tajās asaru sāpes ielīst pa retam.
Zinot ,ka sāpēs pēc gada , zinot ,ka jēls būs vēl pēc mūžiņa saules ķītrajā gājumā vadīta,pat pēc lietus..
Sāps pat tad. Asaru stindzinošās liesmas ,kas uz āru plūst nevainīgākajā formā ,kas nodrošīna mūsu muļķīgo dzīvošanu - ūdenī.
Bet iekšā ir liesmas. Tās kvēlo pat tādas ,ka alkatīgi saēd dvēseles miesu neatstājot ne sūrstoša ādas gabala,tās atstāj tikai tukšumu un....nu ja,tukšumu.Tas ir viss ,kas tur paliek.


Vēl jau, protams, var sirdspuksta kliedzienu sadzirdēt kāds kurlais,kas pratīs būt mēmā brālis,no mēmā pat pratīs aizņemties. Klusītēm apskaus un uzklausīs,liesmu smeldzošo apdzēsīs. Paliks vien rēta vaidēdama,paliks ar robiem un jēlumiem,paliks ar degušiem mellumiem. Bet sadzīs.Kaut kad jau sadzīs.
Un tad paliks vieglāk jau drīz,ja zāles,kas mierina sāpi neizkusīs lietū.

Siekalas cauri.

Es vairs nevaru atļauties kā bērns niķīgi nemosties rītos.

Un vairs nevaru dzēst soļus cerībās mītos

Un paļauties ,ka būs kāds vēl tur,ja es uz to kliegšu.

Un zinu ,ka kliedzot laimi nesasniegšu.

Es vairs nevaru plēst puķes mātes dobē,lai zīlētu laimi.

Un nevaru kliegdama skriet prom ieraugot bišu saimi.

Vairs nevaru slēpties no bubuļa drēbju skapī,

Jo zinu ,ka bubuļiem mazas meitenes patīk.

Vairs nevaru dzīvot zem tēva džempera lielā.

Un izlasīt pārslas māsas brokastu pienā.

Vairs nerādu tētim zvaigznes un liedzu tās atnest.

Vairs neļaujos skatīties saulē,jo pēctam var sāpēt.

Vairs necenšos noķert klepu ,lai nav jāiet uz skolu

Un smaidi aiz naida ir viss ko es solu.

   /Paeglītes jaunkundze/

Labunakti!

Bērnība. 
Neilga,naiva un saulaina. Tad tā nemaz nešķita. Gribējās nākotnes spožo sauli un maigajam mirdzumam nebija ne vietas,ne spara,gribējās to lielo  bumbu pie debesīm savā sirdī,prātā un bankas kontā. Vienu vārdu sakot - gribēju būt liela beibe un viss.
Dzina uz priekšu tā vēlme uzzināt nākotni,izzināt pasauli un skatoties spogulī ieraudzīt ko valdzinošu ,ko kārojamu ,ko skaistu,ko tādu ,pie kā kādam gribētos skriet,apskaut,skūpstīt un lolot līdz nāve mūs šķirs.

Gribu.Vēl joprojām klusi un vērīgi gribu pamanīt ko tādu ,tikai šoreiz tā,lai pat acis aizsienot tas būtu saredzams. Tā lai nav tikai spogulis man vienai un skapis. Bet gan pavards,liesma un.....aj,kam gan es to stāstu.


Es zinu kā būs,kas un kad notiks,kā es izskatīšos un kad vairs ne izskatīšos ,ne būšu. Tas mazliet salauž.Salauž līdz aknām un apgāna stipro,neatlaidīgo gara gaismu un to ,kas dzen uz priekšu dzīvot tālāk ,dzīvot stiprātk, bet pieturēt grožus rokas vēziena attālumā.


Tagad ir dzīva tik tā viena vēlme,nebūt egoistei, atstāt sauli pasaulei.
Nebūt egoistei,mīlēt un apjūsmot it visu dārgo.
Nebūt egoistei un padarīt apkārtējo ikdienu kaut mazlietiņ labāku,satvert visas smaržīgās un krāšņās pļavas puķes abām rokām un palikt tās mīlot. 
Pagrūti ,bet izdarāmi. Skaisti,bet apšaubāmi.


Paliksim vēl mazu brītiņu tumsā un sasmaržosim to ,kas tagad dots. Acis vēlāk vērsim vaļā,vēlāk,mīļais,vēlāk.
lai acu gaisma neapnīk.


Bridīsim pļavā un plūksim puķes,stādīsim piemājas dārziņā jaunas. Paliksim jauni,cienīsim zemi.


Labi,es pabeidzu. Rakstīju to ,ko pirksti lika. Gribēju izpausties ,taču pati tikai cenšos aprast,ko izpaudusi esmu. lai jums saule,mīļie,lai jums saule.)

Pārpalikumi.

Apprecēties,salauzt sevi un laist pasaulē nicināmus pēcnācējus.
Vai tāds bija Jūsu mērķis,kundze?




Vesels viens Tu esi kā mēness.Viņa ir tā neciešamā,karstā saule ,kas draud mūs visus kādu dien' nonāvēt.
Mēnesi ar sauli kopā laist nedrīkst ,to zina ikviens.Taču mēnesim,laikam,neviens to nav pateicis.
Nav pateicis to ,ka saule ir karsta,to ,ka ta ir indīga.
To ,ka nedrīkst iet par tuvu,to ,ka nedrīkst pieķerties.
Viņa Tevi nogalinās,viņa izplaucēs caurumu Tavā labajā sirds deķī.
Viņa sāk jau tagad.
Tēt,kādēļ?
Vai tad visus tos trakumus,kliegšanu un nenovīdību maskēja jaunības aklā mīlestība?
Es skatījos kāzu bildes. Itin neko tur nesaskatu.Kaila iekāre un 'tā sanāca' emocijas.
Varbūt esmu mazs,dumjš bērns,taču vismaz ne uz pusi tik akls.
Bet es zinu...
Tu jau nezzināji,Tev neviens nepateica.
Ugunī iemetot ledu tas taču nejūt ,ka kūst.Tas tikai priecājas par liesmu.
Bet Tu jau nezināji,Tev neviens nepateica..

Asins,sviedri,asaras.

Tā mana dvēsele,kas tavās rokās mirkst.
Tu saspied to ikreiz ,kad skumsti.
Tu to svilini ikreiz, kad kliedz.
Tavs tvēriens ass un bezrūpīgs.


Tā mana dvēsele ,kas tavās mokās mirst.
Tā mana būtība ,ko tavi zābaki min.
Tā baltā brīvība uz kuru braucām mēs,
Tā sāpju zenīta, kur beigās nokļūsim.
                                 /Paeglītes jaunkundze/






Atkal jau man kaut kas bija jāraksta.Kaut kas jāstāsta un kaut kas jāatstāj iztēlei.Pāris dienas bezpersoniska klusuma un vārdi vairs neturās pie sevis.

Izžāvē dvēseli,pasargā sauli.

Šodien paņēmu saulainu brīvdienu, kurā jauki kilometrus desmit pastaigājos. Pārdomas.Smeldz dvēsele un prasās kaut kā izpausties. Ja vēlies ko iegūt,no kaut kā ir jāatsakās.Tā tajā dzīvē notiek.


Tu krīti saltajā klusumā
Un mirsti mokošā aukstumā
Tu jūties kā vienīgais miglājā
Bet sauciens smeldzoši dziest

Es zinu ,ka būšu sev vienīga
Par ko mīlēt,rūpēt un mirt
Es klusībā ticu ,ka dzirdēšu
Kā vasarā magones zied

Simfonijai skanot es klusēšu
Orķistrim izpausties ļaušu
Jo zinot,ka esam mēs tumsībā
Klusumā dzīvot ir grēks

                      /Paeglītes jaunkundze/

Saules plūdos slīks pļava.

Iebrien nelielu taciņu pļavā
Pār kalnu uz pirti,kas klusītēm ved

Tur aiziesim klusajā augusta saulē
Kad iekšā būs skumjas ,bet prāts vēl dus rāms

Tu pazīsti vīstošo vizbuļu smaržu
Es zinu kā vālodze mijkrēslī dzied

Mēs gulēsim pļavā līdz sirdspuksti klusīs
Mēs atstāsim savas pelavas šeit

Bet tagad vēl mīsim mēs taciņu tumsā
Kas vedī,kur puķes laimībā zied.

                             /Paeglītes jaunkundze/

Nelielais skaistuma uzplaiksnījums.

Mans mazais,jaukais vājuma mirklis,kad pirksti skrien pa klaviatūru un domas lido līdzās.Ir cilvēki ,kas saprātīs un tie,kas vairs nav labojami,bet katram jau tādēļ savs liktenis lemts.

                                        Mirklis klusuma

Tik trausli un skaisti,vientulība uzplaukst,

Tik rāmi un liegi,izbeidzas mūžs.

Mēs koka zari vien esam,

Kas nolūzt un aizlido prom.

Bet koks paliek stāvam

Un stumbrs tāpat.

Ne tam ,kas kaita

Ne tam kaut sāpēja.

Sāpēja zaram,

Kas blakus pumpurus dzina.

Sāpēja putnam,

Kas ikdienas skatienus mija.

Bet visvairāk sāpēja bērnam,

Kas pie ugunskura sēdēja,

Kad tēvs zarus ugunī meta.

''Tēti,tur gliemezīt's bija!''

Lai sabojātu noskaņu:

Tas ir pārāk zaļi un filozofiski.Taču katrs lasa un uzklausa ,ko pats vēlas,neliksim savu sprunguli cita lapu kaudzē.Un ja nav grūti,ir iespēja arī atstāt komentāru mazlietiņ zemāk.:)

olallā.

Pavasaris!
Putni lido,taureņi lido,mušas lido un mums- arī kucēni lido.:);D
Sirds salecas un paceļas spārnos un paķer arī sērīgās domas līdz.Aizlido.
Viss gaiss smaržo un beidzot notiek tas, ko gaidu jau vairākus mēnešus: Cilvēki smaida,smejas un priecājas.Pat vientuļie un mūžam drūmie ir tādi kā laimīgi.ES ARĪ,pat es.
Lūpu kaktiņi kaut kur atkal jau lido.Pietiek ar saules staru spožumu un silto,mazliet atvēsinošo gaisu,lai smietos un galvā būtu saulainas domas.
Cilvēki atveras,domas izkļūst no galvām un pārņem balsi,elpvadus un gaismu.
Visi sāk teikt ko jūt,izrādīt,ko grib un priecāties tā,kā vēlas.Viss notiek.
Lai jums nenākas vilties pārāk pārteidzīgām rīcībām un reakcijām,ieelpojiet pavasari!

Ar spuldzīti vien nepietiek,

Lai apgaismotu cilvēci.

Ar sveci ir par maz,

Lai sasildītu pasauli.

Ar nāvēm,laikam,nepietiek,

Lai izmainītu nākotni.

Ar tikumu tiem šķiet,

Ka pabarot var ģimeni.

Nav svara tam,

Kas ir,bet nezināms,

Un gudrības par daudz

Tam,kas diži aprunāts.

Var māju celt no ķieģeļiem

Un asaras no posta,

Bet nejau mainīt likteni,

Ko svētas liesmas posta.

                  /Paeglīte/

Cik maz gan vajag.

Kādēļ tam tik ļoti ir jāsāp? 

Kādēļ tik sāpīgi sūrst?

Kādēļ nevar vienkārši dzīvot,

tad nokrist no kraujas un mirt?

Kur tad saulstari rodas?

Un kur tie ienirst un zūd?

Cik maksā kilograms laimes,

Un cik- bērnības prieks?

Es tev atdotu visu ,kas ir.

Visu ,kas sstiepjams ,nesams un liecams,

Visu ,kam cenas zīme stāv klāt.

Vai tev  pietiks ar kripatu mūža?

Jo tas ir viss ,kas man ir.

Sauc to kā gribi,bet es pieņmšu,ka tev tas rūp.

Ieelpa...Izelpa...Ieelpa...

Man vajadzētu gulēt,bet tas laikam nav tas uz ko šobrīd man velk.
Es prātoju...Nē,pat neprātoju,tikai brīžiem par to iedomājos.
Ka draugi...Tie tevi papildina.Tu esi kā čipsi un draugi,-kā piedevas. Bet tomēr- draugi.Nav svarīgi ,cik ilgu laiku tu ar tiem pavadi.Galvenais ir tas,ka tu zini... -Ka tad,kad tumšā,aukstā naktī būsi laivā okeāna vidū,apkārt jutīsi tikai aukstu vēju,kas rauj miesu nost no kauliem,kad mati ies pa gaisu,aukstums cirtīsies ādā un tu cerēsi uz gaismu...°

Draugi būs tie,kas krastā stāvēs ar lukturīti.

Jā,ir tādi draugi arī.Pašai smiekli par tikko uzrakstīto sanāca. xD

Nē,draugi.Nu,vismaz īstie,viņi piezvanīs glābējiem.Un tu zini,ka tad ,kad tu tur nonāksi,tev būs īsti draugi.Tam tie ir domāti.

Jo...kopā smieties var pat ienaidnieki.

Un,ja kas.

Man patīk,ka uztraucas.Ka vienkārši kādam RŪP tas,cik dziļi bedrē esi ielecis un cik metru virves tev vajadzēs ,lai tiktu laukā.
Un tas ,ka es nesmaidu,brīžiem nenozīmē,ka skumstu vai iekšēji jau esmu ar domu spēku sev zarnas trīskāršajā jūrnieku mezglā sasējusi.Nē,nu,tāda sajūta jau reizēm ir,bet tagad vairs ne tik bieži.
Es jau smaidītu,bet smaids rada krunciņas.
Un tā jau sanāk...ja pārāk bieži smaida.Tad kad tu nesmaidi,visi mahten uztraucas.
Tatad,palieciet...pozitīvi?Nē,smaida arī atraitnes.Palieciet labāk dzīves mīlētāji.
Tie ,kas bēdās apzinas,ka tāsnav beigas.Tas ir tikai kaut kas savādāks.
Tie,kas apzinas,cik liela vērte ir pakustināt pirkstus.
Tie,kas redz faktūru,nevis pašu bildi.
Un tie,kas dara tās mazās lietiņas,lai kādu iepriecinātu. Kaut vai ik dienas pajautā,kā tu jūties...

izbaudi lidojumu.

Dzīve.

Tā nav vērta itin neko.Ne tava,ne mana.Neviena.

Dzīvība.

Tas ir dārgākais ,kas mums pieder un dārgākais ,ko mums var atņemt.Taču pat tas nav neko vērts.

Emocijas, sirdi plosoša mīlestība, draugi ,prieks ,nolāpītas asaras ar sirdi smeldzošu sakni...tas ir pat zem  tā visa.Zem visa ,kas peld pa virsu,tas liek tam peldēt.

***Labi,tikko atnāca Diāna un es aizbraucu no domas ,ko gribēju vēl rakstīt.damn it.***

Bet tagad jūtos pavilkta. Pamatīgi.Vakaru drošvien pavadīšu sekli,bez izmaiņām.

Bet iekšējā pasaule viļņojas un domā,cik gan dzīve ir maza,iespaidojama un dumja.

Vajag kaut ko sasniegt. Vajag. Izmisīgi.

Es gribu..........visu ,ko vien var iegūt.Visu no kā vien var baidīties. Un visu ,ko vien spējat man un es spēju jums dot.

Varbūt neiebraucāt,nē.Nu,nekas,gan jau saprata tie ,kam tas bija visvairāk nepieciešams.Viss ir tik sasodīti elementāri.Viegli.

Tā teikt,dzīve kā spalva.

Lido,lido..pa labi,pa kreisi...taču kādreiz tāpat pret zemi atdursies.Tādēļ - izbaudi lidojumu.

Nu ja,ziema ir tas depresīvais laiks ,kad šādi pārspriedumi sastopami pārāk bieži. Un ja nav grūti - manam priekam- atstājiet komentāru.

 Lai jums jauks vakars.Jūs taču ziniet,ka esiet man,es jums un viens otram nepieciešami.

Pazelē lāstekas.

Ļaujiet man nomirt...klusi un lēnu,

Tā lai sirds sāp... tev, nevis man.

Ļaujiet man nomirt šaj briesmīgā salā,

Ļaujiet man nomirt,kad vālodzes dzied.

Lai noplok klaigas un apstājas vaidi,

Lai nedziest tēja un mūrītis silts.

Lai iegulst rokās ,kāds kuru mīli,

Lai uzspīd saule,tad kad ir tumšs.

Liksim nu mieru tiem ikdienas dunčiem,

Mēs taču zinām,ka sāp jau tāpat.

Nolīgsim kādu,kurš izraks man kapu,

Kādu,kurš zinās,ko vajag teikt.

Trim riekšavām lielām ,lai nepietrūkst smilšu,

Pie tēlotām skumjām, lai apstājas sirds.

***

Katram laiku pa laikam vajag tikt sačubinātam,samīļotam un sajusties mīlētam.
*ieslēdziet un lēnām lasiet talāk*

Apskautam tā,ka jūt.
Nevis grūdienu un ķermeņu sasišanos,bet gan siltumu.Dziļu un noslogotu ,taču mīļu un tīru.
Dabūju.Bet prasās vēl.Sasodīti vairāk katru dienu vairāk un vairāk,vēl un vēl.
Slāpes kā tuksnesī un smeldze iekšās.Nevar ne izkliegt ,ne izspļaut,bet velk tikai uz iekšu un apēd tevi visu.Mani visu.
Liekas,it kā būtu sasodīta norūsināta metāla bulta ,kas tiek triekta dziļi caur ribām un ar miesu un šķīstošām asinīm griežot vilkta slīpi laukā.
Bet tas tomēr ir mazohistiski patīkami.
Kad siltas asinis plūst pār krūtīm,tomēr skaistums rodas.
Un nekur vairs nepaliek.Mīliet sevi.Un mani.Un tagad pasmaidiet.

Lai atdzimtu ,vispirms ir janomirst.

Jā,visi tagad "mainās".

Vieni šķiras,vieni saiet kopā,vieniem dilemma,vieniem atkalsatikšanās,vieniem vilšanās un citi vispār,pat gudrāki paliek.

Es laikam vienkārši stāvu un skatos uz to visu.Bremzēju.

MAN VAIRĀK IENAIDNIEKU NAV.

Esmu sevī visiem piedevusi,vairs nav naida,kas kaut kur iekšās gruzdētu.

Kādēļ,jautāsiet,ja ir lietas ,ko piedot nevar?Kāda jēga un kā vispār var piedot?

-Lūk,to jums neuzzināt.

"Meitenei jābūt saviem noslēpumiem."

Bet šoreiz,atalgojums tiem ,kas lasa manus blogus līdz galam.Atbilde.

Patiesībā,tas ir tādēļ,ka dzīve man jau tā patrāpījusies pārāk liela sūdučupa,lai man vismaz vienā -ceļojuma uz elli deklarējamo lietu ailītē- IENAIDNIEKOS varētu ievikt mīnusiņu.

Un,cilvēki,kuru VooDoo lelles durstu mājās skatoties televizoru,ja es jums uz lieveņa nelieku suņu kaku paciņas,tad arī jūs es uzskatu par saviem draugiem,nu,vai vismaz aizmirstu jūs,lai paliekat savā skābē un sapūstat.Bet lielākoties- draugiem:))

Bet arī mazliet savādāk ir,esmu palikusi sīkstāka,tā kā,no manis labas kotletes vairs uztaisīt nevar.

Attieksme pret: 

• pasauli- pozitīva (sun)*
• heiteriem- vienaldzīga :p
• draugiem- vislabākā.:)
• izskatu- ehh,galvenais ,ka aar raksturu viss kārtībā;***

Un manas dargās draudzenes,jūs tāpat ziniet,ka šo un  to manī nemaz mainīt nedrīkst,savādāk ta vairs nebūs Kitija.haha

Labinieks,tātad,paliekam pozitīvi un velkam dzīvesprieku iekšā pa abām nāsīm un esam laimīgi ar to,kas mums dots.;)

Beidzot kaut kas pozitīvs.

Es mīlu:

•  to brīdi ,kad varu aizmigt ar smaidu,jo diena ir pavadīta sasodīti lieliski.:)
•  to sajūtu ,kad kāds pasaka,ka šodien jauki izskatos.
•  to mirkli ,kad eju pa ielu un pretī nāk cilvēku bariņš un es saprotu,ka esmu priecīga,ka neeju kopā ar viņiem.
•  tajā brīdī to cilvēku,kurš uzraksta ,kad man ir garlaicīgi.
•  kad brīdī ,kad man ir sūdīgi,ir kāds uz kura jautājumu "Kas noticis?" es varu atbildēt ar vairak nekā "Nekas,viss kārtībā."
• SEVI.ļoti ļoti un no visas sirds.
• to brīdi ,kad es saprotu ,ka man ir kaut kas kā dēļ es pirms trim gadiem būtu gatava nomirt.
• savus tuviniekus un tos,kam rūp kā es šodien jūtos.
• klausīties savu mūziku,kad man prasās.
• kliegt ,kad ir kaut kas,ko nedrīkst turēt sevī.
• cilvēkus,kas ieraugot mani smaida.

Tas šim vakaram viss.Pagaidām sēžu mājas slima (klepus,iesnas utt.) un mirstu no galvassāpēm,bet,smaidu nolāpīts,jo man ir par ko.
Lai jums miermīlīgs vakars!

Mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs.

Tā ir,cilveki mainās.
Asaras birst pār vaigiem ,jo vairs netici tam,par ko agrāk solījies galvu nolikt.Tagad par to pavīpsnā,bet sirdī- dziļi,dziļi- ieliek tāda infekcijas sāpe,ka liekas,ka nekad vairs nebūsi vesels.Ka gribas pakrist un turpat arī nomirt,jo nekas vairs nav ta kā agrāk bija.Šķietami saldi,šķietami vēsmaini.
Un izkūst.Mana sirds sāpīgi svelmaino liesmu priekšā vienkārši izkūst.Esam zuduši un pazuduši.Nu,parasti jau tas ir vienalga,jo katrs stāv par sevi.Bet šoreiz..Esmu parauta līdzi.Esmu parāvusies.Viss ir vienkārši parauts.Un man tas sāp tik ļoti ,ka,ja tas būtu iespējams,es raudātu mēnešiem,lai tikai sāpe pazustu.Bet nepazudīs,jau pazuda,pazudu es.
Un pazudīs visi man tuvie,jau palēnām zūd,visi kaut kur aiziet , izirst un uzceļ betona sienas ar stikla lauskām sienu virspusē,lai es,saņemdama,sagrieztu rokas un tad turpat arī ,par prieku un atriebes priekā otram,nomirtu.
Bet es pāri tam sienām nerāpjos.Kapēc es nerāpjos?- Es nezinu.Bet jūs gan ziniet.Un tapēc arī tagad sūkstos.
Bet es vēljoprojām sevi neienīstu vairāk kā citus,nē.
Un šī vieta ir MISKASTE,ja kas.
Vieta ,kur no konservētām pupiņām noliet negaršīgo šķidrumu.Vieta ,kur pēc izlietošanas izmest prezervatīvu.
Priekš manis,šī vieta ir mistkaste.Sapratāt.

"Beja tāda mazeņa,a tagad pazaver,šmuka MĀRGA."

Nu tā jau ir,ka nevar nākt smaids bez iekšējām ciešanām.
Man ir elllīgas veselības problēmas uin "patīkami" ir apzināties,ka tādas zāles neeksistē.

Tikko iedomājos uzrakstīt mazu štruntu par šo te ,kad atbildot uz Formspring jautājumiem,pie jautājuma:
Kādi bija tavi pēdējie izteiktie vārdi?
Es atskārtu ,ka atbilde skan:-Lūdzu,ļauj man nomirt.

Nē,publiski-personīgā telpā es nerakstu to tādēļ,lai kādam būtu interesanti lasīt ,bet gan- ja jūs šobrīd tomēr šo lasāt,atcerieties,ka NEVIENS NAV IDEĀLS.
Nav un viss,tā tam jābūt.
Kad man kāds teica ,ka gribētu trādu dzīvi kā man,es teicu ,lai ņem savus vārdus atpakaļ.
Esi ārēji ideāls---->Iekšējā pasaule ir elle.
Ir labas sekmes?--->Neveicas mīlestībā.
Un tā tālāk un tā joprojām...
Bet,tiem ,kam šķiet ,ka nekur neiet..........padomājiet vēlreiz.
Centīšos nobeigt uz pozitīvas noskaņas..
Jaunais gads un Rūtiņas kāzas pagāja ļoti jauki,visiem prieks!:))


Lai jums....(paši ziniet ko vajag)!;**