Asaras birst pār vaigiem ,jo vairs netici tam,par ko agrāk solījies galvu nolikt.Tagad par to pavīpsnā,bet sirdī- dziļi,dziļi- ieliek tāda infekcijas sāpe,ka liekas,ka nekad vairs nebūsi vesels.Ka gribas pakrist un turpat arī nomirt,jo nekas vairs nav ta kā agrāk bija.Šķietami saldi,šķietami vēsmaini.
Un izkūst.Mana sirds sāpīgi svelmaino liesmu priekšā vienkārši izkūst.Esam zuduši un pazuduši.Nu,parasti jau tas ir vienalga,jo katrs stāv par sevi.Bet šoreiz..Esmu parauta līdzi.Esmu parāvusies.Viss ir vienkārši parauts.Un man tas sāp tik ļoti ,ka,ja tas būtu iespējams,es raudātu mēnešiem,lai tikai sāpe pazustu.Bet nepazudīs,jau pazuda,pazudu es.
Un pazudīs visi man tuvie,jau palēnām zūd,visi kaut kur aiziet , izirst un uzceļ betona sienas ar stikla lauskām sienu virspusē,lai es,saņemdama,sagrieztu rokas un tad turpat arī ,par prieku un atriebes priekā otram,nomirtu.
Bet es pāri tam sienām nerāpjos.Kapēc es nerāpjos?- Es nezinu.Bet jūs gan ziniet.Un tapēc arī tagad sūkstos.
Bet es vēljoprojām sevi neienīstu vairāk kā citus,nē.
Un šī vieta ir MISKASTE,ja kas.
Vieta ,kur no konservētām pupiņām noliet negaršīgo šķidrumu.Vieta ,kur pēc izlietošanas izmest prezervatīvu.
Priekš manis,šī vieta ir mistkaste.Sapratāt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru