Es nespēju aizvērt acis un klausīties smeldzošajā klusumā,jo tikko kā maigi aizdaru plakstus, pār vaigiem ,sabiezināti viegli norit sāpjpilna asara.
Tā iegulstas ik katrā sīkajā grumbā ,ko radījuši smaidi un saspīlētie smiekli reizēs ,kad pārējie tupeņi liek 'just līdzi'.
Ik katrā krunkā ,ko radīja trauslās mokās saviebta seja.
Ik katrā krunkā,kas radās tumšajā vaidā ,ko nesadzirdēja māte aukstajās naktīs.
Un pat tajās grumbās ,kas lika smiet un celties spārnos. Arī tajās asaru sāpes ielīst pa retam.
Zinot ,ka sāpēs pēc gada , zinot ,ka jēls būs vēl pēc mūžiņa saules ķītrajā gājumā vadīta,pat pēc lietus..
Sāps pat tad. Asaru stindzinošās liesmas ,kas uz āru plūst nevainīgākajā formā ,kas nodrošīna mūsu muļķīgo dzīvošanu - ūdenī.
Bet iekšā ir liesmas. Tās kvēlo pat tādas ,ka alkatīgi saēd dvēseles miesu neatstājot ne sūrstoša ādas gabala,tās atstāj tikai tukšumu un....nu ja,tukšumu.Tas ir viss ,kas tur paliek.
Vēl jau, protams, var sirdspuksta kliedzienu sadzirdēt kāds kurlais,kas pratīs būt mēmā brālis,no mēmā pat pratīs aizņemties. Klusītēm apskaus un uzklausīs,liesmu smeldzošo apdzēsīs. Paliks vien rēta vaidēdama,paliks ar robiem un jēlumiem,paliks ar degušiem mellumiem. Bet sadzīs.Kaut kad jau sadzīs.
Un tad paliks vieglāk jau drīz,ja zāles,kas mierina sāpi neizkusīs lietū.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru