Apstulbusi,paklupusi un piecēlusies,bet smaidīga.
Tā tajā dzīves teātrī notiek..
Mēs spējam būt itin jel kas vien vēlamies,bet ,kas tad mēs īsti esam un kam tad īsti gribam līdzinaties?
Nu,iesākumam,esmu Kitija.
Meita, māsa, māsīca, paziņa un... pagaidām skolniece. Nejau gluži tāda baltā blūzītē, īsos, rūtainos svārciņos un baltās zeķēs līdz ceļgaliem, bet tā, kas vēl mācās.
Vai "Iet vieglāko ceļu" vēljoprojām nozīmē nokļut kārotajā mērķī?
Klupt, krist un, aklam esot, ievelties pamatīgās bedrēs ,laikam, nozīmē klūt redzīgam un augt.
Bet ko darīt tiem ,kam tā acu gaisma jau ceļa sākumā dota?
Saskatīt īsāko ceļu un, kas to zin, noiet no takas?
Bet varbūt ejot pa grūto ceļu aizķerties aiz zara un izsist acis?
Vai arī atskanot Starta šāvienam, skatīties kā visi pārējie kaut kur skrien, kaut ko meklē un kā bezgalvaini jēri seko citam jēram ,kas teicās būt gans.Tad apgulties turpat un līnijas un vērties mākoņos?
Kārdinoši, taču, guļot, uz priekšu netikt.
Bet ,kurš gan teica, ka tas ir nepieciešams!?
Ja alksti kur nokļūt,tad ej, cilvēk, kustini taču ekstremitātes. Čīksti ,pīksi un šķaudi pārējo putekļos,ja tīk ,bet ja gribi tikt uz zaļas takas,tad meklē mežu ,nevis bruģē ielu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru