Neilga,naiva un saulaina. Tad tā nemaz nešķita. Gribējās nākotnes spožo sauli un maigajam mirdzumam nebija ne vietas,ne spara,gribējās to lielo bumbu pie debesīm savā sirdī,prātā un bankas kontā. Vienu vārdu sakot - gribēju būt liela beibe un viss.
Dzina uz priekšu tā vēlme uzzināt nākotni,izzināt pasauli un skatoties spogulī ieraudzīt ko valdzinošu ,ko kārojamu ,ko skaistu,ko tādu ,pie kā kādam gribētos skriet,apskaut,skūpstīt un lolot līdz nāve mūs šķirs.
Es zinu kā būs,kas un kad notiks,kā es izskatīšos un kad vairs ne izskatīšos ,ne būšu. Tas mazliet salauž.Salauž līdz aknām un apgāna stipro,neatlaidīgo gara gaismu un to ,kas dzen uz priekšu dzīvot tālāk ,dzīvot stiprātk, bet pieturēt grožus rokas vēziena attālumā.
Tagad ir dzīva tik tā viena vēlme,nebūt egoistei, atstāt sauli pasaulei.
Nebūt egoistei,mīlēt un apjūsmot it visu dārgo.
Nebūt egoistei un padarīt apkārtējo ikdienu kaut mazlietiņ labāku,satvert visas smaržīgās un krāšņās pļavas puķes abām rokām un palikt tās mīlot.
Pagrūti ,bet izdarāmi. Skaisti,bet apšaubāmi.
Paliksim vēl mazu brītiņu tumsā un sasmaržosim to ,kas tagad dots. Acis vēlāk vērsim vaļā,vēlāk,mīļais,vēlāk.
lai acu gaisma neapnīk.
Bridīsim pļavā un plūksim puķes,stādīsim piemājas dārziņā jaunas. Paliksim jauni,cienīsim zemi.
Labi,es pabeidzu. Rakstīju to ,ko pirksti lika. Gribēju izpausties ,taču pati tikai cenšos aprast,ko izpaudusi esmu. lai jums saule,mīļie,lai jums saule.)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru