Tā mana dvēsele,kas tavās rokās mirkst.
Tu saspied to ikreiz ,kad skumsti.
Tu to svilini ikreiz, kad kliedz.
Tavs tvēriens ass un bezrūpīgs.
Tā mana dvēsele ,kas tavās mokās mirst.
Tā mana būtība ,ko tavi zābaki min.
Tā baltā brīvība uz kuru braucām mēs,
Tā sāpju zenīta, kur beigās nokļūsim.
/Paeglītes jaunkundze/
Atkal jau man kaut kas bija jāraksta.Kaut kas jāstāsta un kaut kas jāatstāj iztēlei.Pāris dienas bezpersoniska klusuma un vārdi vairs neturās pie sevis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru