Auksta klona grīda. Viņas brūnie, neķemmētie mati līdz
pleciem ne slaidi guļ, bet gan drīzāk veļas. Gluži kā slims ,vecs kaķis ar
netīru spalvu ,kas censtos aizrāpot līdz bļodiņai no kuras maigi kūp silts
piens. Viņš to ar iekāri apbrīno, bet beigu beigās bļodiņu nesasniedz ,tas
nomirst turpat un arī paliek kā pūkains kunkulis virtuves grīdas vidū. Tādi
bija viņas mati.
Netīras, kailas pēdas ,pie kurām, šķiet pieķērušās visas
pasaules sērgas un gruži. Ikkatru lēnu, neizteiksmīgu soli sperot, kāju pirksti
ar nobružātajiem nagiem, it kā sarāvās, sajūtot grīdas auksto stindzinājumu.
Soļi bija lēni un bailīgi ,taču vērojot tos no malas, pazīstama kļūst tā sajūta
,kas vienmēr tirda pirms vētras. Rodas vēlme aizbultēt logus, durvis un mājīgas
eļļas lampas gaismā paslēpties pagrabā. Viņa nāk.
Bālās rokas stingri apķērušas netīru trauku kaudzi. It kā
bīdot ikkatru viņas nākošo soli uz priekšu, tā neciešami grab. Krūzītes atraujas
un atkal satiekas ar ieplaisājušo šķīvju krējuma traipītajām virsmām bezgaumīgi
nošķindot. Viņa ,šķiet, rūpīgi kontrolē šo citiem neizprotamo un ausīm netīkamo
simfoniju.
Viņas bezmiegā dzeltenīgi pietūkušās acis. Tās ,it kā,
mirstošas bezcerības pilnas. Duļķainās zīlītes kustībā izsūknē visus gaiteņa
stūrus. Visas taisnās līnijas, kur krāsotās ,grubuļainās sienas ar balto,
smilšaino grīdu satiekas klusam ,traumētam kašķim, tiek mērķtiecīgi pavadītas
līdz galam.
Tā viņa aizslīd pa slimnīcas ,pārdzīvojumus ēdošo, gaiteni.
Ar savu domu miljoniem pilno prātu un velkot līdzi skumju stāstu baltās lina kleitas
izdilušajās kabatās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru