Mans mazais,jaukais vājuma mirklis,kad pirksti skrien pa klaviatūru un domas lido līdzās.Ir cilvēki ,kas saprātīs un tie,kas vairs nav labojami,bet katram jau tādēļ savs liktenis lemts.
Mirklis klusuma
Tik trausli un skaisti,vientulība uzplaukst,
Tik rāmi un liegi,izbeidzas mūžs.
Mēs koka zari vien esam,
Kas nolūzt un aizlido prom.
Bet koks paliek stāvam
Un stumbrs tāpat.
Ne tam ,kas kaita
Ne tam kaut sāpēja.
Sāpēja zaram,
Kas blakus pumpurus dzina.
Sāpēja putnam,
Kas ikdienas skatienus mija.
Bet visvairāk sāpēja bērnam,
Kas pie ugunskura sēdēja,
Kad tēvs zarus ugunī meta.
''Tēti,tur gliemezīt's bija!''
Lai sabojātu noskaņu:
Tas ir pārāk zaļi un filozofiski.Taču katrs lasa un uzklausa ,ko pats vēlas,neliksim savu sprunguli cita lapu kaudzē.Un ja nav grūti,ir iespēja arī atstāt komentāru mazlietiņ zemāk.:)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru