Tikai sev.

Izgaršo sāpjpilnās asinis.

Sajūti manu smaidu pret savu.

Atminies to kas ir bijis.

Un to kā tu pienāci tavu.

Noslauki neziņā radītās asaras. 

Un sākam to visu no gala.

Priekšā vēl desmtiem vasaras

Bet redzama pasaules mala.

Tik tīrā laimībā mākoņi peld

Un saules pielieta pļavās.

Paliksim mākoņu ēnās vēl

Līdz lapas sāks dzeltēt kļavām.

Bet tomēr tik tālu ir rudens,

Kad zvaigžņotās naktīs miers atkal sals.

Kad jutīs kā pārvēršas ūdens,

Neredzams taps pārdomu gals.

Visspēcīgākā vēlme nolēkt no tilta,  ar visasāko nazi izdīrāt dūnu spilvenu kaudzi, mesties zem mašīnas, ielēkt ledainā ūdenī, skriet līdz spēku izsīkumam vai sist dūri pret sienu līdz tā sāk asiņot.
Tāda viņa ir. Tādi ir strīdi ar viņu.
Bet es varu tikai apķert ar rokām ceļus, raudāt un kliegt.
Nodurt sevi pašlaik ir mana viskvēlākā vēlēšanās. Bet tas sāpētu pārāk daudziem.
"Kuš,kuš..viss būs labi" viņš vienmēr iesēdināja mani sev klēpī un teica. Apķēra ar lielajām, siltajām  rokām un glaudīja manus matus. Bet viņa te vairs nav. Ir jānoiet divi kilometri līdz pieturai, jāsagaida tuvākais autobuss un tikai tad , ja nav darbā, tētis var mani samīļot. Mani neviens nemīļo. Uz to ir jāuzprasās vai jālūdzas.  Meitenēm šajā vecumā mammas ir labākās draudzenes. Manējā? Smejas kad es raudu, noliek klausuli ,ja es viņai zvanu kad man vajag atbraukt pakaļ, nožēlo, ka es vispār esmu radusies un vismaz reizi nedēļā man to atgādina.
Es vairs nespēju. Sāp pārāk stipri, asaras ir pārāk sāļas un dvēseles rētas - pārāk dziļas.

Salta saule spīd.

Un miera vējos koki lūst,

Vīrs jāgaida no kara.

Sniegs ļauni smīnot neizkūst,

Jumts ielūzis no svara.

Viss nelaikā ir apstājies 

Un sātaniem ir vara.

Kad sūrst un sāpēs jālīkst ir,

Tas dvēsli baltu dara.

Kā akmens pļavā sajutos,

Aiz nepakļauta gara.

Bet ,nu, kā zieds ,ko tīrumā

Asi arkli ara.

Kaut saule atkal sildītu

Kaut pietiktu mums spara

Lai staltu galvu mākoņos

Brīvi dzīvot varam.

/Paeglītes jaunkundze/

Naktsvijoles

Natī te viss

Ir pavisam citāds

Naktī te šausmu

Magones zied

 

Pa logu spīd mēness

Kā mirstoša liesma

Lūdz lai es sāpes

Kliedēju prom

 

Sāp tam par to

Kā mirst viņa bērni

Mazās zvaigznes

Kas apkārt tam dus

 

Salauž kāju

Un asarām birstot

No debesu gultiņas

Ārā tie krīt

 

Bet ļaunie ir ļaudis

 kas cer uz šiem līķiem

Lai tik to vēlmes

Pildīties sāk

Pagaršo ,bet neapēd.

Viņa spēcīgās , muskuļotās rokas turēja grāmatu tik maigi ,ka tās vietā labprāt atrastos es pati. Tobrīd pelēkzilās acis visu uzmanību bija pievērsušās tikai un vienīgi rāmajās rindās sakārtotajiem vārdiem un ,šķiet, viņš izgaršoja ik burtu tik viegli un saldi. Grāmata ar savām trauslajām lapām šķita tik ievainojama, taču ik vārds pauda mutuļojošā spēkā izkliegtu domu. Kad acis jau kļuva mazliet kairas un  ar visiem spēkiem cīnījās ,lai nevērtos ciet, ik teikums vilināja turpināt iesākto domu ,ko autore, varbūt pat dienām lolojusi un gribējās tajā iegrābties ar vien dziļāk un ciešāk. Nebiju domājusi ,ka tik baudāmi var būt lasīt grāmatu. Ka tik daudz alku kaut kas var tā sniegt.
Tikko kā pazūd pretestība, tikko kā pazūd visa augstā cena, tā virspusējās iedomās pazūd arī vērtība.

Rūgtais marcipāns.

Tā es gulēju mātes azotē.

Un asaras bira viena pēc otras. Kādēļ gan tik silti un klišejiski nevar būt visu laiku? Kādēļ visu laiku kaut kam jāstājas ceļā!?

Kādēļ kādudien dzīve mūs šķirs? Vai viņa zaudēs mani, vai viņu es.. tas ir tikai jautājums laikam. Rit dienas un tā aizrit gadi.

Sit mani ar āmuru smagu,
Sit dienas un esošais laiks. 
Gan pienāks tas laiks,kad būs labi, 
Gan kādreiz man nesāpēs vairs.

Es uzupurēšos, es to spēšu. Pietiekami jau viņai par mani ir sāpēts, gana jau asaru tēvzemē sēts. Lai viņai nav jāzaudē mani, lai neizbeidzams viņas smaids.

Ik elpu es vilkšu dēļ mātes, 
Dēļ tēva man pukstēs vēl sirds. 
Lai izaugu brālim par prieku, 
Lai māsai sejā plaukst smaids.

Un tā būs dzīves jēga, un tas būs laimes laiks.

Cik gan viegli varētu būt klusām noliekt galvu un gar sāniem nolaist ļenganas rokas. Uzsiet auklu stingrā mezglā vai nolēkt no jumta.

NEBŪS NEKĀDAS *PEDIŅU IZEJAS.

Es cīnīšos , es celšos un es turpināšu būt tik laba kā esmu.

*Pediņš [saīsinātā forma vārdam pederasts]- vīrietis, kurš veic seksuālas darbības ar pusaugu vecuma zēniem.

Kitijas versijā- Pediņu izeja- Vieglākais ceļš ,kurš noved pie kārotā mērķa, taču izmantojot nepareizus un nosodāmus līdzekļus.

Carpe diem*

Iet uz skolu ,lai nākotnē dabūtu labi apmaksātu darbu, lai uzturētu sevi un ģimeni,lai vecumdienās būtu viegli, lai septiņdesmit gadu vecumā varētu sēdēt šūpuļkrēslā gaidot,kad nomirsi.
Cilvēki, tas viss notiks pats par sevi.
Gaidīt,kad beigsies stundas,lai varētu braukt mājās. Izkāpt no autobusa ,lai steigtos mājās un ierodoties mājās gaidīt ,kad izdarīsi visu ,kas nepieciešams un varēsi iet gulēt. Aizmiegot gaidīt rītu ,kad varēsi sākt jaunu dienu un pamostoties gaidīt vakaru ,kad nonāksi mājās.
Tā mūsu kājas steidzoties pinas visu mūžu.
Nav jādzīvo ,lai kaut ko gaidītu un kaut kur steigtos.
Ir jādzīvo ,lai izbaudītu to ,kas notiek.
Tā nu šodien mani ,steidzoties mājup, piemeklēja vēlme apstāties. IZBAUDĪT PROCESU.
Viena no baudāmākajām sajūtām,kas mani atradusi.
Pamosties un izbaudīt skaistu, saulainu rītu. Izstaipīties un noņurdēt. Izjust ik mirkli un dzīvot tagad.
Tu dzīvo ,lai baudītu un dari kaut ko ,lai no tā gūtu neapjaustu prieku vai gandarījumu.

Protams,ka es neliku jums šo visu lasīt un nelūdzu ,lai kāds to saprastu. Tikai pamēģiniet. Ieelpot mirkli.

Un mazliet zemāk klaiņo retajiem baudāms "narkomānu mūzikas" gabals.

*Carpe diem - Tver mirkli