Un miera vējos koki lūst,
Vīrs jāgaida no kara.
Sniegs ļauni smīnot neizkūst,
Jumts ielūzis no svara.
Viss nelaikā ir apstājies
Un sātaniem ir vara.
Kad sūrst un sāpēs jālīkst ir,
Tas dvēsli baltu dara.
Kā akmens pļavā sajutos,
Aiz nepakļauta gara.
Bet ,nu, kā zieds ,ko tīrumā
Asi arkli ara.
Kaut saule atkal sildītu
Kaut pietiktu mums spara
Lai staltu galvu mākoņos
Brīvi dzīvot varam.
/Paeglītes jaunkundze/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru