Es vairs nevaru atļauties kā bērns niķīgi nemosties rītos.
Un vairs nevaru dzēst soļus cerībās mītos
Un paļauties ,ka būs kāds vēl tur,ja es uz to kliegšu.
Un zinu ,ka kliedzot laimi nesasniegšu.
Es vairs nevaru plēst puķes mātes dobē,lai zīlētu laimi.
Un nevaru kliegdama skriet prom ieraugot bišu saimi.
Vairs nevaru slēpties no bubuļa drēbju skapī,
Jo zinu ,ka bubuļiem mazas meitenes patīk.
Vairs nevaru dzīvot zem tēva džempera lielā.
Un izlasīt pārslas māsas brokastu pienā.
Vairs nerādu tētim zvaigznes un liedzu tās atnest.
Vairs neļaujos skatīties saulē,jo pēctam var sāpēt.
Vairs necenšos noķert klepu ,lai nav jāiet uz skolu
Un smaidi aiz naida ir viss ko es solu.
/Paeglītes jaunkundze/
Pirms vārda - ko - jāliek komats. Arī šajā gadījumā. ;D
AtbildētDzēstPALDIES PAR NODERĪGO PADOMU.:))))
Dzēst