Mana cilvēcība ,mīt manās sāpēs,kad tās šaujas ar sprādzienu laukā vai klusām un smeldzoši aprij dvēsli.
Mans siltums ir katrā smaidā,kad paejot garām gribi teikt,taču nepaspēj.
Mans prāts mīt manā apziņā,kad palieku viena mājās pirms balles un visiem vaigu kaistotājiem atteikts.
Mans skaistums mīt manās iekšās,kur tik plašiem spārnu vēzieniem tauriņi mūždien grib pierādīt savu esamību, bet to redzu tikai es,sajūtot savās dzīslās,bet jūs -manā skatienā.
Mana apātija sēž ikvienā lietā,kas no manis smeļ smaidu un rāda to pasaulei.
Mana sirds.Tā ir paslēpta,to atstāšu sev pašāi ,jo kuram gan vēl vairāk vajadzēs!?
Mana dvēsele.Tā mīt manī pašā,bet...tik dziļi ,ka nevar ne ieraudzīt,tik dziļi ,ka nevar ne sajust.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru