Ar svinu pielieta sirds grimst dziļā,aukstā dīķa dibenā,pie netīrām aļģēm un slimībām.
Un sajūta patiešām tāda, itkā kāds man atplestu muti ar spēku un lietu karstu svinu rīklē.Sāp.Sāp tik ļoti ,ka samaņa zūd,bet es zinu- ja pazudīs,tad atpakaļ neatnāks nekad.
Varētu jau es skriet prom pret vēju vai vismaz to svina karstumu lauzt,lai ne rīklē,bet tik pret zobiem sitas ,manas dvēseles apdzēstā guns.Bet nevar un nav jau tik viegli, un sirds kā mūžīgi jēla stāv.Bet varētu jau palikt mēs tādi- jēli,ja vien citronu,sāli un tekilu virsū tie sirdij pārstātu liet.
Un rokas par īsām un sirds man par smagu ,lai skriet uz zaļām ganībām var.
Un stingrās važas par mīļu un cietums tik tuvs,ka svins vairs nespiež miesas.
Jo iemesls ir,bet nevar jau tā ņemt un aiziet kā nebūtu piesiets pie muguras arkls.Berž un spiež un brūces jau pūžņo,bet sirds jau iesēta zemē.
Asns dīgst ar cerības liesmu un visi to apbrīno.Gribot uzzināt ,kur tādas sēklas var nopirkt,ja redziet visi dzinumi bez ārējām brūcēm dīkst.
Bet asns ienīst jūs visus.
Tos kārīgos un ''nemīlētos'',kam dvēsle pilnāka kā seifs.
Bet asnam ,ko visi tik ļoti kāro,sirdī smeldzīgi asiņo svins.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru