Salta saule spīd.

Un miera vējos koki lūst,

Vīrs jāgaida no kara.

Sniegs ļauni smīnot neizkūst,

Jumts ielūzis no svara.

Viss nelaikā ir apstājies 

Un sātaniem ir vara.

Kad sūrst un sāpēs jālīkst ir,

Tas dvēsli baltu dara.

Kā akmens pļavā sajutos,

Aiz nepakļauta gara.

Bet ,nu, kā zieds ,ko tīrumā

Asi arkli ara.

Kaut saule atkal sildītu

Kaut pietiktu mums spara

Lai staltu galvu mākoņos

Brīvi dzīvot varam.

/Paeglītes jaunkundze/

Naktsvijoles

Natī te viss

Ir pavisam citāds

Naktī te šausmu

Magones zied

 

Pa logu spīd mēness

Kā mirstoša liesma

Lūdz lai es sāpes

Kliedēju prom

 

Sāp tam par to

Kā mirst viņa bērni

Mazās zvaigznes

Kas apkārt tam dus

 

Salauž kāju

Un asarām birstot

No debesu gultiņas

Ārā tie krīt

 

Bet ļaunie ir ļaudis

 kas cer uz šiem līķiem

Lai tik to vēlmes

Pildīties sāk

Pagaršo ,bet neapēd.

Viņa spēcīgās , muskuļotās rokas turēja grāmatu tik maigi ,ka tās vietā labprāt atrastos es pati. Tobrīd pelēkzilās acis visu uzmanību bija pievērsušās tikai un vienīgi rāmajās rindās sakārtotajiem vārdiem un ,šķiet, viņš izgaršoja ik burtu tik viegli un saldi. Grāmata ar savām trauslajām lapām šķita tik ievainojama, taču ik vārds pauda mutuļojošā spēkā izkliegtu domu. Kad acis jau kļuva mazliet kairas un  ar visiem spēkiem cīnījās ,lai nevērtos ciet, ik teikums vilināja turpināt iesākto domu ,ko autore, varbūt pat dienām lolojusi un gribējās tajā iegrābties ar vien dziļāk un ciešāk. Nebiju domājusi ,ka tik baudāmi var būt lasīt grāmatu. Ka tik daudz alku kaut kas var tā sniegt.
Tikko kā pazūd pretestība, tikko kā pazūd visa augstā cena, tā virspusējās iedomās pazūd arī vērtība.