Dzisušas dzirksteles.

Es nespēju aizvērt acis un klausīties smeldzošajā klusumā,jo tikko kā maigi aizdaru plakstus, pār vaigiem ,sabiezināti viegli norit sāpjpilna asara.
Tā iegulstas ik katrā sīkajā grumbā ,ko radījuši smaidi un saspīlētie smiekli reizēs ,kad pārējie tupeņi liek 'just līdzi'.
Ik katrā krunkā ,ko radīja trauslās mokās saviebta seja.
Ik katrā krunkā,kas radās tumšajā vaidā ,ko nesadzirdēja māte aukstajās naktīs.
Un pat tajās grumbās ,kas lika smiet un celties spārnos. Arī tajās asaru sāpes ielīst pa retam.
Zinot ,ka sāpēs pēc gada , zinot ,ka jēls būs vēl pēc mūžiņa saules ķītrajā gājumā vadīta,pat pēc lietus..
Sāps pat tad. Asaru stindzinošās liesmas ,kas uz āru plūst nevainīgākajā formā ,kas nodrošīna mūsu muļķīgo dzīvošanu - ūdenī.
Bet iekšā ir liesmas. Tās kvēlo pat tādas ,ka alkatīgi saēd dvēseles miesu neatstājot ne sūrstoša ādas gabala,tās atstāj tikai tukšumu un....nu ja,tukšumu.Tas ir viss ,kas tur paliek.


Vēl jau, protams, var sirdspuksta kliedzienu sadzirdēt kāds kurlais,kas pratīs būt mēmā brālis,no mēmā pat pratīs aizņemties. Klusītēm apskaus un uzklausīs,liesmu smeldzošo apdzēsīs. Paliks vien rēta vaidēdama,paliks ar robiem un jēlumiem,paliks ar degušiem mellumiem. Bet sadzīs.Kaut kad jau sadzīs.
Un tad paliks vieglāk jau drīz,ja zāles,kas mierina sāpi neizkusīs lietū.

Siekalas cauri.

Es vairs nevaru atļauties kā bērns niķīgi nemosties rītos.

Un vairs nevaru dzēst soļus cerībās mītos

Un paļauties ,ka būs kāds vēl tur,ja es uz to kliegšu.

Un zinu ,ka kliedzot laimi nesasniegšu.

Es vairs nevaru plēst puķes mātes dobē,lai zīlētu laimi.

Un nevaru kliegdama skriet prom ieraugot bišu saimi.

Vairs nevaru slēpties no bubuļa drēbju skapī,

Jo zinu ,ka bubuļiem mazas meitenes patīk.

Vairs nevaru dzīvot zem tēva džempera lielā.

Un izlasīt pārslas māsas brokastu pienā.

Vairs nerādu tētim zvaigznes un liedzu tās atnest.

Vairs neļaujos skatīties saulē,jo pēctam var sāpēt.

Vairs necenšos noķert klepu ,lai nav jāiet uz skolu

Un smaidi aiz naida ir viss ko es solu.

   /Paeglītes jaunkundze/

Labunakti!

Bērnība. 
Neilga,naiva un saulaina. Tad tā nemaz nešķita. Gribējās nākotnes spožo sauli un maigajam mirdzumam nebija ne vietas,ne spara,gribējās to lielo  bumbu pie debesīm savā sirdī,prātā un bankas kontā. Vienu vārdu sakot - gribēju būt liela beibe un viss.
Dzina uz priekšu tā vēlme uzzināt nākotni,izzināt pasauli un skatoties spogulī ieraudzīt ko valdzinošu ,ko kārojamu ,ko skaistu,ko tādu ,pie kā kādam gribētos skriet,apskaut,skūpstīt un lolot līdz nāve mūs šķirs.

Gribu.Vēl joprojām klusi un vērīgi gribu pamanīt ko tādu ,tikai šoreiz tā,lai pat acis aizsienot tas būtu saredzams. Tā lai nav tikai spogulis man vienai un skapis. Bet gan pavards,liesma un.....aj,kam gan es to stāstu.


Es zinu kā būs,kas un kad notiks,kā es izskatīšos un kad vairs ne izskatīšos ,ne būšu. Tas mazliet salauž.Salauž līdz aknām un apgāna stipro,neatlaidīgo gara gaismu un to ,kas dzen uz priekšu dzīvot tālāk ,dzīvot stiprātk, bet pieturēt grožus rokas vēziena attālumā.


Tagad ir dzīva tik tā viena vēlme,nebūt egoistei, atstāt sauli pasaulei.
Nebūt egoistei,mīlēt un apjūsmot it visu dārgo.
Nebūt egoistei un padarīt apkārtējo ikdienu kaut mazlietiņ labāku,satvert visas smaržīgās un krāšņās pļavas puķes abām rokām un palikt tās mīlot. 
Pagrūti ,bet izdarāmi. Skaisti,bet apšaubāmi.


Paliksim vēl mazu brītiņu tumsā un sasmaržosim to ,kas tagad dots. Acis vēlāk vērsim vaļā,vēlāk,mīļais,vēlāk.
lai acu gaisma neapnīk.


Bridīsim pļavā un plūksim puķes,stādīsim piemājas dārziņā jaunas. Paliksim jauni,cienīsim zemi.


Labi,es pabeidzu. Rakstīju to ,ko pirksti lika. Gribēju izpausties ,taču pati tikai cenšos aprast,ko izpaudusi esmu. lai jums saule,mīļie,lai jums saule.)

Pārpalikumi.

Apprecēties,salauzt sevi un laist pasaulē nicināmus pēcnācējus.
Vai tāds bija Jūsu mērķis,kundze?




Vesels viens Tu esi kā mēness.Viņa ir tā neciešamā,karstā saule ,kas draud mūs visus kādu dien' nonāvēt.
Mēnesi ar sauli kopā laist nedrīkst ,to zina ikviens.Taču mēnesim,laikam,neviens to nav pateicis.
Nav pateicis to ,ka saule ir karsta,to ,ka ta ir indīga.
To ,ka nedrīkst iet par tuvu,to ,ka nedrīkst pieķerties.
Viņa Tevi nogalinās,viņa izplaucēs caurumu Tavā labajā sirds deķī.
Viņa sāk jau tagad.
Tēt,kādēļ?
Vai tad visus tos trakumus,kliegšanu un nenovīdību maskēja jaunības aklā mīlestība?
Es skatījos kāzu bildes. Itin neko tur nesaskatu.Kaila iekāre un 'tā sanāca' emocijas.
Varbūt esmu mazs,dumjš bērns,taču vismaz ne uz pusi tik akls.
Bet es zinu...
Tu jau nezzināji,Tev neviens nepateica.
Ugunī iemetot ledu tas taču nejūt ,ka kūst.Tas tikai priecājas par liesmu.
Bet Tu jau nezināji,Tev neviens nepateica..