Asins,sviedri,asaras.

Tā mana dvēsele,kas tavās rokās mirkst.
Tu saspied to ikreiz ,kad skumsti.
Tu to svilini ikreiz, kad kliedz.
Tavs tvēriens ass un bezrūpīgs.


Tā mana dvēsele ,kas tavās mokās mirst.
Tā mana būtība ,ko tavi zābaki min.
Tā baltā brīvība uz kuru braucām mēs,
Tā sāpju zenīta, kur beigās nokļūsim.
                                 /Paeglītes jaunkundze/






Atkal jau man kaut kas bija jāraksta.Kaut kas jāstāsta un kaut kas jāatstāj iztēlei.Pāris dienas bezpersoniska klusuma un vārdi vairs neturās pie sevis.

Izžāvē dvēseli,pasargā sauli.

Šodien paņēmu saulainu brīvdienu, kurā jauki kilometrus desmit pastaigājos. Pārdomas.Smeldz dvēsele un prasās kaut kā izpausties. Ja vēlies ko iegūt,no kaut kā ir jāatsakās.Tā tajā dzīvē notiek.


Tu krīti saltajā klusumā
Un mirsti mokošā aukstumā
Tu jūties kā vienīgais miglājā
Bet sauciens smeldzoši dziest

Es zinu ,ka būšu sev vienīga
Par ko mīlēt,rūpēt un mirt
Es klusībā ticu ,ka dzirdēšu
Kā vasarā magones zied

Simfonijai skanot es klusēšu
Orķistrim izpausties ļaušu
Jo zinot,ka esam mēs tumsībā
Klusumā dzīvot ir grēks

                      /Paeglītes jaunkundze/

Saules plūdos slīks pļava.

Iebrien nelielu taciņu pļavā
Pār kalnu uz pirti,kas klusītēm ved

Tur aiziesim klusajā augusta saulē
Kad iekšā būs skumjas ,bet prāts vēl dus rāms

Tu pazīsti vīstošo vizbuļu smaržu
Es zinu kā vālodze mijkrēslī dzied

Mēs gulēsim pļavā līdz sirdspuksti klusīs
Mēs atstāsim savas pelavas šeit

Bet tagad vēl mīsim mēs taciņu tumsā
Kas vedī,kur puķes laimībā zied.

                             /Paeglītes jaunkundze/

Nelielais skaistuma uzplaiksnījums.

Mans mazais,jaukais vājuma mirklis,kad pirksti skrien pa klaviatūru un domas lido līdzās.Ir cilvēki ,kas saprātīs un tie,kas vairs nav labojami,bet katram jau tādēļ savs liktenis lemts.

                                        Mirklis klusuma

Tik trausli un skaisti,vientulība uzplaukst,

Tik rāmi un liegi,izbeidzas mūžs.

Mēs koka zari vien esam,

Kas nolūzt un aizlido prom.

Bet koks paliek stāvam

Un stumbrs tāpat.

Ne tam ,kas kaita

Ne tam kaut sāpēja.

Sāpēja zaram,

Kas blakus pumpurus dzina.

Sāpēja putnam,

Kas ikdienas skatienus mija.

Bet visvairāk sāpēja bērnam,

Kas pie ugunskura sēdēja,

Kad tēvs zarus ugunī meta.

''Tēti,tur gliemezīt's bija!''

Lai sabojātu noskaņu:

Tas ir pārāk zaļi un filozofiski.Taču katrs lasa un uzklausa ,ko pats vēlas,neliksim savu sprunguli cita lapu kaudzē.Un ja nav grūti,ir iespēja arī atstāt komentāru mazlietiņ zemāk.:)

olallā.

Pavasaris!
Putni lido,taureņi lido,mušas lido un mums- arī kucēni lido.:);D
Sirds salecas un paceļas spārnos un paķer arī sērīgās domas līdz.Aizlido.
Viss gaiss smaržo un beidzot notiek tas, ko gaidu jau vairākus mēnešus: Cilvēki smaida,smejas un priecājas.Pat vientuļie un mūžam drūmie ir tādi kā laimīgi.ES ARĪ,pat es.
Lūpu kaktiņi kaut kur atkal jau lido.Pietiek ar saules staru spožumu un silto,mazliet atvēsinošo gaisu,lai smietos un galvā būtu saulainas domas.
Cilvēki atveras,domas izkļūst no galvām un pārņem balsi,elpvadus un gaismu.
Visi sāk teikt ko jūt,izrādīt,ko grib un priecāties tā,kā vēlas.Viss notiek.
Lai jums nenākas vilties pārāk pārteidzīgām rīcībām un reakcijām,ieelpojiet pavasari!

Ar spuldzīti vien nepietiek,

Lai apgaismotu cilvēci.

Ar sveci ir par maz,

Lai sasildītu pasauli.

Ar nāvēm,laikam,nepietiek,

Lai izmainītu nākotni.

Ar tikumu tiem šķiet,

Ka pabarot var ģimeni.

Nav svara tam,

Kas ir,bet nezināms,

Un gudrības par daudz

Tam,kas diži aprunāts.

Var māju celt no ķieģeļiem

Un asaras no posta,

Bet nejau mainīt likteni,

Ko svētas liesmas posta.

                  /Paeglīte/