***

Katram laiku pa laikam vajag tikt sačubinātam,samīļotam un sajusties mīlētam.
*ieslēdziet un lēnām lasiet talāk*

Apskautam tā,ka jūt.
Nevis grūdienu un ķermeņu sasišanos,bet gan siltumu.Dziļu un noslogotu ,taču mīļu un tīru.
Dabūju.Bet prasās vēl.Sasodīti vairāk katru dienu vairāk un vairāk,vēl un vēl.
Slāpes kā tuksnesī un smeldze iekšās.Nevar ne izkliegt ,ne izspļaut,bet velk tikai uz iekšu un apēd tevi visu.Mani visu.
Liekas,it kā būtu sasodīta norūsināta metāla bulta ,kas tiek triekta dziļi caur ribām un ar miesu un šķīstošām asinīm griežot vilkta slīpi laukā.
Bet tas tomēr ir mazohistiski patīkami.
Kad siltas asinis plūst pār krūtīm,tomēr skaistums rodas.
Un nekur vairs nepaliek.Mīliet sevi.Un mani.Un tagad pasmaidiet.

Lai atdzimtu ,vispirms ir janomirst.

Jā,visi tagad "mainās".

Vieni šķiras,vieni saiet kopā,vieniem dilemma,vieniem atkalsatikšanās,vieniem vilšanās un citi vispār,pat gudrāki paliek.

Es laikam vienkārši stāvu un skatos uz to visu.Bremzēju.

MAN VAIRĀK IENAIDNIEKU NAV.

Esmu sevī visiem piedevusi,vairs nav naida,kas kaut kur iekšās gruzdētu.

Kādēļ,jautāsiet,ja ir lietas ,ko piedot nevar?Kāda jēga un kā vispār var piedot?

-Lūk,to jums neuzzināt.

"Meitenei jābūt saviem noslēpumiem."

Bet šoreiz,atalgojums tiem ,kas lasa manus blogus līdz galam.Atbilde.

Patiesībā,tas ir tādēļ,ka dzīve man jau tā patrāpījusies pārāk liela sūdučupa,lai man vismaz vienā -ceļojuma uz elli deklarējamo lietu ailītē- IENAIDNIEKOS varētu ievikt mīnusiņu.

Un,cilvēki,kuru VooDoo lelles durstu mājās skatoties televizoru,ja es jums uz lieveņa nelieku suņu kaku paciņas,tad arī jūs es uzskatu par saviem draugiem,nu,vai vismaz aizmirstu jūs,lai paliekat savā skābē un sapūstat.Bet lielākoties- draugiem:))

Bet arī mazliet savādāk ir,esmu palikusi sīkstāka,tā kā,no manis labas kotletes vairs uztaisīt nevar.

Attieksme pret: 

• pasauli- pozitīva (sun)*
• heiteriem- vienaldzīga :p
• draugiem- vislabākā.:)
• izskatu- ehh,galvenais ,ka aar raksturu viss kārtībā;***

Un manas dargās draudzenes,jūs tāpat ziniet,ka šo un  to manī nemaz mainīt nedrīkst,savādāk ta vairs nebūs Kitija.haha

Labinieks,tātad,paliekam pozitīvi un velkam dzīvesprieku iekšā pa abām nāsīm un esam laimīgi ar to,kas mums dots.;)

Beidzot kaut kas pozitīvs.

Es mīlu:

•  to brīdi ,kad varu aizmigt ar smaidu,jo diena ir pavadīta sasodīti lieliski.:)
•  to sajūtu ,kad kāds pasaka,ka šodien jauki izskatos.
•  to mirkli ,kad eju pa ielu un pretī nāk cilvēku bariņš un es saprotu,ka esmu priecīga,ka neeju kopā ar viņiem.
•  tajā brīdī to cilvēku,kurš uzraksta ,kad man ir garlaicīgi.
•  kad brīdī ,kad man ir sūdīgi,ir kāds uz kura jautājumu "Kas noticis?" es varu atbildēt ar vairak nekā "Nekas,viss kārtībā."
• SEVI.ļoti ļoti un no visas sirds.
• to brīdi ,kad es saprotu ,ka man ir kaut kas kā dēļ es pirms trim gadiem būtu gatava nomirt.
• savus tuviniekus un tos,kam rūp kā es šodien jūtos.
• klausīties savu mūziku,kad man prasās.
• kliegt ,kad ir kaut kas,ko nedrīkst turēt sevī.
• cilvēkus,kas ieraugot mani smaida.

Tas šim vakaram viss.Pagaidām sēžu mājas slima (klepus,iesnas utt.) un mirstu no galvassāpēm,bet,smaidu nolāpīts,jo man ir par ko.
Lai jums miermīlīgs vakars!

Mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs.

Tā ir,cilveki mainās.
Asaras birst pār vaigiem ,jo vairs netici tam,par ko agrāk solījies galvu nolikt.Tagad par to pavīpsnā,bet sirdī- dziļi,dziļi- ieliek tāda infekcijas sāpe,ka liekas,ka nekad vairs nebūsi vesels.Ka gribas pakrist un turpat arī nomirt,jo nekas vairs nav ta kā agrāk bija.Šķietami saldi,šķietami vēsmaini.
Un izkūst.Mana sirds sāpīgi svelmaino liesmu priekšā vienkārši izkūst.Esam zuduši un pazuduši.Nu,parasti jau tas ir vienalga,jo katrs stāv par sevi.Bet šoreiz..Esmu parauta līdzi.Esmu parāvusies.Viss ir vienkārši parauts.Un man tas sāp tik ļoti ,ka,ja tas būtu iespējams,es raudātu mēnešiem,lai tikai sāpe pazustu.Bet nepazudīs,jau pazuda,pazudu es.
Un pazudīs visi man tuvie,jau palēnām zūd,visi kaut kur aiziet , izirst un uzceļ betona sienas ar stikla lauskām sienu virspusē,lai es,saņemdama,sagrieztu rokas un tad turpat arī ,par prieku un atriebes priekā otram,nomirtu.
Bet es pāri tam sienām nerāpjos.Kapēc es nerāpjos?- Es nezinu.Bet jūs gan ziniet.Un tapēc arī tagad sūkstos.
Bet es vēljoprojām sevi neienīstu vairāk kā citus,nē.
Un šī vieta ir MISKASTE,ja kas.
Vieta ,kur no konservētām pupiņām noliet negaršīgo šķidrumu.Vieta ,kur pēc izlietošanas izmest prezervatīvu.
Priekš manis,šī vieta ir mistkaste.Sapratāt.

"Beja tāda mazeņa,a tagad pazaver,šmuka MĀRGA."

Nu tā jau ir,ka nevar nākt smaids bez iekšējām ciešanām.
Man ir elllīgas veselības problēmas uin "patīkami" ir apzināties,ka tādas zāles neeksistē.

Tikko iedomājos uzrakstīt mazu štruntu par šo te ,kad atbildot uz Formspring jautājumiem,pie jautājuma:
Kādi bija tavi pēdējie izteiktie vārdi?
Es atskārtu ,ka atbilde skan:-Lūdzu,ļauj man nomirt.

Nē,publiski-personīgā telpā es nerakstu to tādēļ,lai kādam būtu interesanti lasīt ,bet gan- ja jūs šobrīd tomēr šo lasāt,atcerieties,ka NEVIENS NAV IDEĀLS.
Nav un viss,tā tam jābūt.
Kad man kāds teica ,ka gribētu trādu dzīvi kā man,es teicu ,lai ņem savus vārdus atpakaļ.
Esi ārēji ideāls---->Iekšējā pasaule ir elle.
Ir labas sekmes?--->Neveicas mīlestībā.
Un tā tālāk un tā joprojām...
Bet,tiem ,kam šķiet ,ka nekur neiet..........padomājiet vēlreiz.
Centīšos nobeigt uz pozitīvas noskaņas..
Jaunais gads un Rūtiņas kāzas pagāja ļoti jauki,visiem prieks!:))


Lai jums....(paši ziniet ko vajag)!;**