amjamjam.

Jā,es arī gribu mazās skeleta uz āru izliektās kājiņas,caur kurām saliekot no visa spēciņa tās kopā var izmest bumbu cauri.

Tieši tādēļ arī mans F**F,kurš rotā manu priekšā esošo sienu,penāli un ,principā, visas virsmas,kurām tuvumā es atrodos.;**

Ko man dod ticība,uzticēšanās cilvēkiem,labā sirds un citu draņķu respektēšana!?Jā,ko??-Tieši tā,neko.

Katram laiku pa laikam gribas patēlot stulbu deģenerātu'.

Šis ir mans mirklis,galvenais,ka kaut kad jau pāries.

Ļaujiet!

http://www.stereomood.com/song/42714

Can't sleep,but sure can dream.

Tagad prasās uzrakstīt ,ko asu,bet ,laikam,šajās dienās esmu pārāk notrulinājusies, lai to spētu.
Pašķirsīju savu sacerējumu kladi un tur arī itin nekā nav.

Nu tad,jādod vaļā tas ,ko emocijas prasa.

 Ir cerība.Ir miers.

Cerībai nav nākotnes un mieram nav siltuma.

Ir labi,ja to tā var nosaukt.
Gluži kā mammas jaunie svari ,kuri viņai būs vajadzīgi ,lai pēc jaungada vadītu veselīgās ēšanas kursus.Uzrāda arī  iekšējos taukus.Tos,kuri uz āru nespiežas un šķietami riepas neveido,liek izskatīties tievam.
Taču tie ir,un daudz.
Viņi ekonomē pasaules telpu spiežot iekšējos orgānus kopā un neļaujot normāli funkcionēt visam ,ko ietver vārds -iekšas.No ārpuses neviens neredz,skaisti jau izskatās,taču sagrauj visu ,kā dēļ ir jēga dzīvot un ,kas palīdz uzturēt dzīvību.

Nē,man pārsteidzošā kārtā nav depresijas,viss,patiešām, ir kārtībā.

Pat ar "iekšējiem taukiem" nemokos,viss nāk uz āru,lai jautrāk. 

Lai jums pašizaugsmes sajūtas pilna dzīve!

http://www.youtube.com/watch?v=gRwFRMGpTWg&list=LLNqi8LGk6nrHk2pCpe3dvWA&index=3&feature=plpp_video

Klausies ,ko es saku.

Mana cilvēcība ,mīt manās sāpēs,kad tās šaujas ar sprādzienu laukā vai klusām un smeldzoši aprij dvēsli.

Mans siltums ir katrā smaidā,kad paejot garām gribi teikt,taču nepaspēj.

Mans prāts mīt manā apziņā,kad palieku viena mājās pirms balles un visiem vaigu kaistotājiem atteikts.

Mans skaistums mīt manās iekšās,kur tik plašiem spārnu vēzieniem tauriņi mūždien grib pierādīt savu esamību, bet to redzu tikai es,sajūtot savās dzīslās,bet jūs -manā skatienā.

Mana apātija sēž ikvienā lietā,kas no manis smeļ smaidu un rāda to pasaulei.

Mana sirds.Tā ir paslēpta,to atstāšu sev pašāi ,jo kuram gan vēl vairāk vajadzēs!?

Mana dvēsele.Tā mīt manī pašā,bet...tik dziļi ,ka nevar ne ieraudzīt,tik dziļi ,ka nevar ne sajust.