Visi visu laiku grib lai notiek pēc viņu prāta.Kaut dzīvē viss notiktu tā,kā viņi grib un viss ietu kā pa sviestu.
Tikai nekad neiedomājas,ka tā nevajag.
Vienkārši nevajag.
Nevajag pat gribēt ,lai tā būtu.
Nu,protams,es saprotu,ka gribas ,lai viss vienmēr būtu un viss notiktu lieliski un..neviens nemirtu,tad kad nevajag.
Bet,mīļie,patiešām,tādā ir tā dzīve.Tādēļ to tā sauc.Ja viss ietu no rokas,nekas nesāpētu,vienmēr kuņģis būtu pilns un Tu būtu vesels,tad dzīve tā patiešām nebūtu.Kaut kāds kūrorts,kur tu ierodies,nododies orģijām,dari ko gribi un beigu beigās vienkārši dodies prom.Kāda jēga?
Grūtības un sāpes,un mokas ,un ciešanas,patiesībā,ir neslikts izgudrojums.Ne tikai no šī mazohistiskā viedokļa,bet vispār.Ar mēru,protams.Kurš gan cits prastu ielikt raksturu,gribu,patstāvību un izturību.Nu nejau tad ,kad viss izdosies tā būs.
Dikti filozofiskas muļķības jums šķiet,vai ne?-Bet tā nav.Vismaz no mana skatupunkta.
Visi prieka,baudas un laimes mirkļi to atsver un visas ciešanas tos mirkļus liek novērtēt.Diezgan dievīga sajūta tad,kad saproti,kas Tev dots.Vienkārši sēdi un skaties debesīs.Tādēļ,ka Tu vari dzirdēt,elpot,redzēt un saprast ,kas notiek.
Citreiz ļoti,ļoti neiet.
Ar to ir jāaprod un tās jāizprot.Nav jākrīt panikā un jāslīgst depresijā,ir jāsaprot ,ka tā vienkārši mēdz notikt,tas arī viss.
Mazliet ir jāsāp vienmēr.Vienmēr.
Ir mirkļi kad nesāp nemaz un ir mirkļi kad sāp vienkārši pārāk stipri.
AtbildētDzēstTas no mana skatu punkta.
Mēs varam visādi domāt un spriest, bet NEKAD nebūs un nenotiks kā pa sviestu, jo tā vienkārši nav lemts būt.
AtbildētDzēstMan jau nu šķiet, ka nevar tā būt, ka kāds nomirst, kad nevajag, jo visi parasti mirst tieši tad, kad vajag. Varbūt cilvēciski mums liekas, ka tas nav bijis īstais brīdis, bet varbūt priekš tā cilvēka tas ir bijis tieši īstais brīdis un laiks.
Tieši tā, ja mums viss būtu dots un mums viss piederētu, tad tā nebūtu dzīve un jēgas nebūtu, bet tā kā mums tā nav, tad mums ir dzīve un tā tad arī jēga ir. :)
Patiesībā tas ko Tu saki, nav filozofiskas muļķības, bet gan ikdiena un dzīve, kuru Tu apspried. ;)
Parasti es sev saku, kāpēc Laur, Tu to nedari? Tev taču ir acis - tu vari redzēt, ausis - tu vari dzrdēt un mute- tu vari runāt. Kāpēc? Un tad es saku - Nezinu un ņemu un sāku darīt. :) Ir vienkārši jāpadomā mazliet un tad viss aiziet dzīvītē. :)
Saprotu Tevi, man arī reizēm ļooti neiet. Ne jau velti es bieži ar citiem nerunāju, es vienkārši nevēlos uzkraut to nastu kādam...Un tajos brīžos, kad mums tiešām neiet, mēs varam galu galā ieraudzīt, kas mums ir dots un bija dots un kas ir mūsu draugi un kas ARĪ draugi.
Vienmēr ir jāsāp tas tiesa. Taču pēc sāpēm nāk miers un prieks, tāpat kā pēc lietus spīd saule un ir redzama krāšņa varavīksne.:)