Šis vakars vēsturē ierakstās ar to ,ka Kitija Paeglīte sāk paļauties TIKAI UN VIENĪGI uz saviem spēkiem.
Jā,jā,teikts man ir vairākkārt ,ka uzticēties nevar nevienam.Ir teikts.Bet šis spītīgais gars jau citos nekad neklausās un vajag uz savas miesas šo izbaudīt.Vajadzēja.Izjuta.Saprata.
Pārāk daudz jums stāstu,pārāk daudz laižu uz āru un pārāk daudz par jums uztraucos.
Tas padara mani ievainojamu un vāju.
Piecu sekunžu asaru mirklis un es saprotu,ka mani varēs sāpināt,mani varēs sabradāt un beigās no mana gara atstāt tikai kartupeļu mīcekli,kuram pieliek siltu pienu un sastampā vēlreiz.
Man tas nepavisam nav vajadzīgs.
Vēl tikai tāds joks,ka jāatrod mērķis dzīvei un vēljoprojām ,tas ,kurš novērš tās fakinās domas.Neviens cits manā vietā to ,diemžēl,nedarīs.Tā ir patiesība.
Cerams pēdējo reizi izkratu savu- .sirdi...sāpi...un atklāsmi. Ceru nākotnē,ka no manis citiem redzot var izkrist tikai sērkociņi no kabatas.Šis prasīs laiku.es tikai mācos.
Bet neaizmirstiet,ka zem bruņurupuča bruņām ir tas pats bruņurupucis.kā es vienmēr saku.-"Tu saprati."
Un es patiešām ceru ,ka sapratīsi[-iet].
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru