Tukšs troksnis.

Troksnis. Tad kad galvā ir konstants un bezgalīgs troksnis ,pārpildīts ar darbu un akadēmisko izglītību, nodarbībām tādām un šādām un muļķīgām pūlēm uzturēt sociālo dzīvi..  Tikai tad miers šķiet tāds patiesi baudāms. Tāds kluss un tajā pat laikā draudīgs miers ,kad esi aizbaidījis visus cilvēkus ap sevi un sēdi savā atvaļinājumā vai, sauc to kā gribi, un domās aizceļo pavisam kur citur..

Par jaukiem un ne tik jaukiem cilvēkiem.

Par to es šoreiz aizdomājos. 

Šķebinoši šķiet uzspiestie uzskati par labām un sliktām lietām. Bet tā gan tas bijis visu laiku, tikai mainoties gadsimtam , mainās aktualitātes.

Glutēna neēdāji , piena nedzērāji, tie ,kas labo runas kļūdas teikumos, regulāri sporto un iet gulēt pirms pusnakts.. lai tā būtu. Lai cilvēki dara to ,kas viņiem patīk, katram savs. Arī man, atļaušos iestarpināt.

Taču tik riebīgi "pareizam" būt, ka citi jāuzskata par sliktiem un tajā pat laikā draugus var atstāt uz ielas nomirt. Draugus? Labi, vienalga, svešiniekus. Cik sasodīts aizņemts tu esi ,ka nevari izsaukt ātro palīdzību tā vietā ,lai iekomentētu kāda Facebook bildi vai nošērotu Tasty recepti..

Tie ir tie paši ,kas paņem to ,kas nav piesiets.. ja ļoti gribās. Un dara visneiedomājamākās lietas ,lai vizinātos smukās mašīnās un dzertu šampanieti uz Koijotu letes vai, vienalga, staigātu apkārt ar jaukākajām drēbēm un jaukākajiem pulksteņiem.  Tā ir tā paaudze. Tas ir- šī ir tā paaudze.

Šī raksta autors arī negrasās doties uz mežu un runāt ar putniem, taču , cik stulbi mēs visi ( ar izņēmumiem) esam palikuši!

Darīt to ,kas riebjas ,lai izpatiktu kādam ,kurš nepatīk.

Labi, cepiens nonīka un iedvesmas vairs nav.

Čau un ,lai jums viss labi!