te nu es esmu

Pusē divos naktī, tikko atbraukusi no Rīgas uz laukiem, sēžot pie datora, skrienot cauri svešiem profiliem un bildēm..Cik nu, svešiem. Sen neredzētiem.Atvērās čakra apskatīt pagātnes aizvērto daļu ,kuru gadiem biju mēģinājusi tik sasodīti cītīgi aizlāpīt ciet, aizmirst , aizlīmēt, nosist un aprakt un tā visu laiku nāca atpakaļ, rakās laukā no sava nolāpītā zārka..un tagad es sēžu un roku vaļā un to pētu.Pie katra bildes es viņa vai viņas balsī dzirdu tos vārdus ,kas reiz tik ārkārtīgi dzēla..Varu teikt,ka tie bija par visu iespējamo.. pretīgo ķermeni, milzīgām uzacīm, briesmīgiem zobiem, stulbumu, pašcieņas trūkumu, depresiju, vājumu un ,galvenokārt, atkal - ķermeni.Un pēc tādas, samērā mazohistiskas terapijas ,kurai katram vajadzētu iziet cauri.. es gluži kā svešā, ieeju savā profilā. Skatos uz to meiteni balles kleitās ar ideālo princi pie sāniem, to meiteni ,kas mācās sasodīti lieliskā ģimnāzijā, dzīvo skaistā dzīvoklī un uztur labas attiecības ar ģimeni. Tā meitene ar lielajām kaleidoskopa krāsas acīm un burvīgo smaidu, kuras argumentiem neviens pat neiedomātos iebilst. Kaut kā palēnām jau sāk birt asaras un tad es paskatos uz leju uz savu tērauda presi zeltainajā iedegumā.. Un man šķiet ,ka esmu kādā no savām iedomām 5 gadus atpakaļ.Viss ir tieši tā kā tam vajag būt. Izcili, skaisti un baudāmi.Vairs nekas no tā nesāp. Neviena seja vairs neraisa riebumu, bet gan savādu smaidu..patiesi, savādu. Tas ir tas brīdis ,kad saproti ,ka šī cilvēka pretīgās nežēlības dēļ saņēmi sevi rokās un kaut mazlietiņ pilnveidoji sevi un tad atkal un citā jomā un kāds cits lika tev saņemt smagu mācību par ko citu..Visa šī paš-glaimojošā raksta būtība slēpjas izaugsmē, spēkā un motivācijā. Spējā izprast caur cik smirdīgiem mēsliem tev jābūt izturībai izbrist, lai tu kaut kur nokļūtu, lai tu kaut ko sasniegtu ,lai tu kaut kas būtu.