trīsdesmitais augusts.

Labdien,cilvēki.
Datums jau pats par sevi izklausās paralizējošas šausmas iedzenošs. Bet tas atkarīgs no katra dzīves ritma.
Man,personīgi, mazliet vairāk kā pēdējie divi mēneši pagāja... kā pavasara lietus. Patīkami. Tomēr nelietderīgi. Bet tomēr patīkami.
Sākas skola,pulciņi,braukāšana pa visām manām "mājām" un simtu vienas apņemšanās izpildīšana.
Šodien apsolu sev- rīt uztaisīt sarakstu, parīt ,pie joda, sev likšu to sākt pildīt.
*Nē,nekas ar svara nomešanu (FYI) ,jebšu maigāk izsakoties- mana pakaļa paliks vietā.
Un viens no punktiem būs - uzvesties kā dāmai darba dienās. Sestdienas ,lai paliek man ko ķeskāties un svētdienas - mājasdarbiem (iespējams).
Lai vai kā, viena apņemšanās ir saņemties. Jā,tā arī skanēs- Paeglīte,nu taču, saņemies.
Nu labi,runa iet par izšķirošo skolas gadu un lielo saņemšanos mācībās ,lai šur un tur tiktu bez iestājeksāmeniem vai ,nu, arī nebeigtu dzīvi kā divdesmit piec-gadīga slaucēja. Drošvien "saimnieks" 5 rītā sauktu: "Kīi,vai Gauju jau izslauci?"  un es ,pinkainiem ,lētu matu līdzekļu sabojātiem matiem un sliktu sejas ādu, klusēšu, gulēšu tālāk un tas būs mans lielākais dienas prieks un intriga. Labi,tagad nav fucking viduslaiki un arī vēsturē es neorientējos.
Bet ,lai vai kā, galvenais mērķis ir saņemties mācībās.
Personīgā dzīve ,lai iet kur grib. Ne brutāli,bet - lai jaunība ir, kur bijusi. Lai nezaudēju prātu. Lai nezaudēju nākotni. Lai nezaudēu cilvēkus ,kas svarīgi. Lai tiktu vaļā no tiem ,kam līdz šim nav pielecis ,kad jāiet mājās. Lai manos vārdos brīžiem dejotu nihilisms.

Un ,par personīgo...neko nedzirdēsiet.Sāciet taču tik savu dzīvi izvērtēt,cilvēki ,kas domā ,ka ietilpst manas dzīves žūrijas komisijā. Nu,fuck off, vienkārši.
 Un lai mati allaž būtu skaisti. 

Lai mēs paši liktu vēlēšanām piepildīties.

Let the school shit begin.

Persika dārgais kauliņš.

Esi ideāls. Savs cienījamais,vēlamais un radiem zināmais vai krogā ar netīriem aizkariem, dzerošais uzvedības ideāls,kas vārtās pa pievemto grīdu. 

Esi tas,kas vēlies būt. Tikai cilvēkos- cilvēkos smaidi līdzīgi. 

Bet guļamistabā..tur drāz ,ko vien likums ļauj.

Viņa.

http://www.youtube.com/watch?v=QFY1m3OD0jY

Auksta klona grīda. Viņas brūnie, neķemmētie mati līdz pleciem ne slaidi guļ, bet gan drīzāk veļas. Gluži kā slims ,vecs kaķis ar netīru spalvu ,kas censtos aizrāpot līdz bļodiņai no kuras maigi kūp silts piens. Viņš to ar iekāri apbrīno, bet beigu beigās bļodiņu nesasniedz ,tas nomirst turpat un arī paliek kā pūkains kunkulis virtuves grīdas vidū. Tādi bija viņas mati.

Netīras, kailas pēdas ,pie kurām, šķiet pieķērušās visas pasaules sērgas un gruži. Ikkatru lēnu, neizteiksmīgu soli sperot, kāju pirksti ar nobružātajiem nagiem, it kā sarāvās, sajūtot grīdas auksto stindzinājumu. Soļi bija lēni un bailīgi ,taču vērojot tos no malas, pazīstama kļūst tā sajūta ,kas vienmēr tirda pirms vētras. Rodas vēlme aizbultēt logus, durvis un mājīgas eļļas lampas gaismā paslēpties pagrabā. Viņa nāk.

Bālās rokas stingri apķērušas netīru trauku kaudzi. It kā bīdot ikkatru viņas nākošo soli uz priekšu, tā neciešami grab. Krūzītes atraujas un atkal satiekas ar ieplaisājušo šķīvju krējuma traipītajām virsmām bezgaumīgi nošķindot. Viņa ,šķiet, rūpīgi kontrolē šo citiem neizprotamo un ausīm netīkamo simfoniju.

Viņas bezmiegā dzeltenīgi pietūkušās acis. Tās ,it kā, mirstošas bezcerības pilnas. Duļķainās zīlītes kustībā izsūknē visus gaiteņa stūrus. Visas taisnās līnijas, kur krāsotās ,grubuļainās sienas ar balto, smilšaino grīdu satiekas klusam ,traumētam kašķim, tiek mērķtiecīgi pavadītas līdz galam.

Tā viņa aizslīd pa slimnīcas ,pārdzīvojumus ēdošo, gaiteni. Ar savu domu miljoniem pilno prātu un velkot līdzi skumju stāstu baltās lina kleitas izdilušajās kabatās.