Dzīve.
Tā nav vērta itin neko.Ne tava,ne mana.Neviena.
Dzīvība.
Tas ir dārgākais ,kas mums pieder un dārgākais ,ko mums var atņemt.Taču pat tas nav neko vērts.
Emocijas, sirdi plosoša mīlestība, draugi ,prieks ,nolāpītas asaras ar sirdi smeldzošu sakni...tas ir pat zem tā visa.Zem visa ,kas peld pa virsu,tas liek tam peldēt.
***Labi,tikko atnāca Diāna un es aizbraucu no domas ,ko gribēju vēl rakstīt.damn it.***
Bet tagad jūtos pavilkta. Pamatīgi.Vakaru drošvien pavadīšu sekli,bez izmaiņām.
Bet iekšējā pasaule viļņojas un domā,cik gan dzīve ir maza,iespaidojama un dumja.
Vajag kaut ko sasniegt. Vajag. Izmisīgi.
Es gribu..........visu ,ko vien var iegūt.Visu no kā vien var baidīties. Un visu ,ko vien spējat man un es spēju jums dot.
Varbūt neiebraucāt,nē.Nu,nekas,gan jau saprata tie ,kam tas bija visvairāk nepieciešams.Viss ir tik sasodīti elementāri.Viegli.
Tā teikt,dzīve kā spalva.
Lido,lido..pa labi,pa kreisi...taču kādreiz tāpat pret zemi atdursies.Tādēļ - izbaudi lidojumu.
Nu ja,ziema ir tas depresīvais laiks ,kad šādi pārspriedumi sastopami pārāk bieži. Un ja nav grūti - manam priekam- atstājiet komentāru.
Lai jums jauks vakars.Jūs taču ziniet,ka esiet man,es jums un viens otram nepieciešami.
