Un tā remdenā vasaras pievakarē staigājot pa Āgenskalnu, manas uzmanības lokā nonāca divi absolūti piemīlīgi, rokās saķērušies smējēji, kuru otrās rokās bija brūnīgas plastmasas pudeles. Tad, nu, tapa šis.

Par bezzobu mīlu 

Mēs glāzes, nu, ceļam

Lai cik tā ir svēta

Mēs vienmēr to peļam

Viņai viņš dārgs

Un tam viņa arī

Lai cik tas nav skaisti

Tie piedzersies parīt