Izgaršo sāpjpilnās asinis.
Sajūti manu smaidu pret savu.
Atminies to kas ir bijis.
Un to kā tu pienāci tavu.
Noslauki neziņā radītās asaras.
Un sākam to visu no gala.
Priekšā vēl desmtiem vasaras
Bet redzama pasaules mala.
Tik tīrā laimībā mākoņi peld
Un saules pielieta pļavās.
Paliksim mākoņu ēnās vēl
Līdz lapas sāks dzeltēt kļavām.
Bet tomēr tik tālu ir rudens,
Kad zvaigžņotās naktīs miers atkal sals.
Kad jutīs kā pārvēršas ūdens,
Neredzams taps pārdomu gals.
