Visspēcīgākā vēlme nolēkt no tilta,  ar visasāko nazi izdīrāt dūnu spilvenu kaudzi, mesties zem mašīnas, ielēkt ledainā ūdenī, skriet līdz spēku izsīkumam vai sist dūri pret sienu līdz tā sāk asiņot.
Tāda viņa ir. Tādi ir strīdi ar viņu.
Bet es varu tikai apķert ar rokām ceļus, raudāt un kliegt.
Nodurt sevi pašlaik ir mana viskvēlākā vēlēšanās. Bet tas sāpētu pārāk daudziem.
"Kuš,kuš..viss būs labi" viņš vienmēr iesēdināja mani sev klēpī un teica. Apķēra ar lielajām, siltajām  rokām un glaudīja manus matus. Bet viņa te vairs nav. Ir jānoiet divi kilometri līdz pieturai, jāsagaida tuvākais autobuss un tikai tad , ja nav darbā, tētis var mani samīļot. Mani neviens nemīļo. Uz to ir jāuzprasās vai jālūdzas.  Meitenēm šajā vecumā mammas ir labākās draudzenes. Manējā? Smejas kad es raudu, noliek klausuli ,ja es viņai zvanu kad man vajag atbraukt pakaļ, nožēlo, ka es vispār esmu radusies un vismaz reizi nedēļā man to atgādina.
Es vairs nespēju. Sāp pārāk stipri, asaras ir pārāk sāļas un dvēseles rētas - pārāk dziļas.