Rūgtais marcipāns.

Tā es gulēju mātes azotē.

Un asaras bira viena pēc otras. Kādēļ gan tik silti un klišejiski nevar būt visu laiku? Kādēļ visu laiku kaut kam jāstājas ceļā!?

Kādēļ kādudien dzīve mūs šķirs? Vai viņa zaudēs mani, vai viņu es.. tas ir tikai jautājums laikam. Rit dienas un tā aizrit gadi.

Sit mani ar āmuru smagu,
Sit dienas un esošais laiks. 
Gan pienāks tas laiks,kad būs labi, 
Gan kādreiz man nesāpēs vairs.

Es uzupurēšos, es to spēšu. Pietiekami jau viņai par mani ir sāpēts, gana jau asaru tēvzemē sēts. Lai viņai nav jāzaudē mani, lai neizbeidzams viņas smaids.

Ik elpu es vilkšu dēļ mātes, 
Dēļ tēva man pukstēs vēl sirds. 
Lai izaugu brālim par prieku, 
Lai māsai sejā plaukst smaids.

Un tā būs dzīves jēga, un tas būs laimes laiks.

Cik gan viegli varētu būt klusām noliekt galvu un gar sāniem nolaist ļenganas rokas. Uzsiet auklu stingrā mezglā vai nolēkt no jumta.

NEBŪS NEKĀDAS *PEDIŅU IZEJAS.

Es cīnīšos , es celšos un es turpināšu būt tik laba kā esmu.

*Pediņš [saīsinātā forma vārdam pederasts]- vīrietis, kurš veic seksuālas darbības ar pusaugu vecuma zēniem.

Kitijas versijā- Pediņu izeja- Vieglākais ceļš ,kurš noved pie kārotā mērķa, taču izmantojot nepareizus un nosodāmus līdzekļus.